Protams, ne visi iztur mācību procesu, taču gadu gaitā ievērojams skaits puišu un meiteņu paši kļuvuši par profesionāliem pavāriem. Vakarā, kad biju restorānā, ēdienu gatavoja šīs programmas absolventi. Vakariņas bija lieliskas, katram ēdienam tika īpaši piemeklēts vīns (tiesa, someljē gan nenāca no nelabvēlīgas ģimenes). Paēdu garšīgi, ja arī ne lēti. Priecājos par iespēju atbalstīt labdarības programmu.
Vakariņu gatavošanā pats Džeimijs Olivers nepiedalījās. Kad, restorānā ienākot, es puspajokam pavaicāju, kur viņš atrodas, meitene pasmaidīja un atbildēja: «Droši vien Floridā. Svētkos arī viņš vēlas būt kopā ar ģimeni.»
Rietumos kulinārija ir masīvs bizness, un Olivers ir tikai viens no daudzajiem pavāriem, kuri laika gaitā kļuvuši milzīgi slaveni. Gan Amerikā, gan Lielbritānijā ir kabeļtelevīzijas kanāli, kuri veltīti vienīgi virtuves mākslai. Ir pavāru konkursi, ir kulinārijas mācību raidījumi (nu, apmēram tādi, kādus mūsu valstī veido Mārtiņš Sirmais un Mārtiņš Rītiņš). Vārdu sakot, ir 24/7 runa par pavārmākslu.
Pats Olivers veidojis ne vienu vien raidījumu, rakstījis pavārgrāmatas (Latvijā iznākusi grāmata Pikantais šefpavārs). Viņam ir daudz restorānu Lielbritānijā, Nīderlandē un Austrālijā. Un viņš šajā ziņā nebūt nav viens. Lasītāji varbūt ir dzirdējuši par Gordonu Remziju. Arī viņš ir multimediju zvaigzne ar TV raidījumiem, grāmatām, restorāniem. Lieki teikt, ka cilvēkam ir lielākas izredzes laimēt loterijā nekā jebkurā vakarā apmeklēt restorānu, kurā vakariņas gatavos tieši viens no šiem izredzētajiem.
Ir ļaudis, kuri pret to izturas kritiski, jo pasaulē ir plaši apbalvoti un cienīti pavāri, kuri neuzstājas TV un nebizo pa pasauli. Taču, manuprāt, ļoti labā restorānā tas tomēr nav galvenais. Gordons Remzijs, reiz jautāts, kas gatavo maltītes tajos daudzajos gadījumos, kad viņš atrodas citur, atbildēja: «Tie paši cilvēki, kas tās gatavo tad, kad es tur esmu.» Citiem vārdiem, slavenajiem pavāriem ir kolēģi, kuri prot gatavot tikpat labi (un to pavāru gadījumā, kuri pie plīts stāv reti, droši vien pat labāk) kā slavenības. Ēst gatavošanā ir svarīga garša, profesionālajā ēst gatavošanā svarīga arī tehnika un aprīkojums (mājās mēs nevaram precīzi pagatavot to, ko Vincentā gatavo Rītiņš, jo mums nav plīšu ar pietiekami lielu švunku), taču mītisks brīnums vārīšana tomēr nav. Man patīk lasīt slavenu pavāru pavārgrāmatas un memuārus, vērot viņus televīzijā, just līdzi pavāru konkursos. Man nebija žēl, ka viņnedēļ Džeimija Olivera nebija savā restorānā. Es tik un tā paēdu ļoti labi, un varbūt šovakar noskatīšos sēriju no viņa raidījuma par ēst gatavošanu Amerikā.