Likumīgs talsnieks
Skolas laikā Antona sapnis bijis saistīts ar mežsaimnieka vai agronoma profesiju. «Dzimis zemnieka puika, uz to gatavojos. Aizgāju mācīties uz Bebrenes Valsts lauksaimniecības vidusskolu. Bet par skolotāju kļuvu nejauši,» stāsta Antons Kivlenieks. Kad 1944. gadā Bebrenes skola saspridzināta, jauneklim mācības nācies turpināt Preiļu 1. vidusskolā. To gan Antons nepabeidza - tajā laikā viņš jau bija pazīstams vidusdistančnieks, ieguvis 2. labāko rezultātu Latvijā 1000 metru skrējienā, panākumus guvis arī diska un šķēpa mešanā. «Mani jau bija pamanījuši un uzaicināja stāties jaundibinātajā Fiziskās kultūras institūtā, biju otrais iesaukums. Iestājeksāmenus noliku teicami,» atceras Antona kungs. Savulaik viņš ieguvis 2. sporta klasi peldēšanā un vieglatlētikā, 1. sporta klasi slēpošanā, bijis sporta biedrības Vārpa vairākkārtējs čempions šaušanā ar pistoli. Pēc studijām darba gaitas turpinājis kā fizkultūras skolotājs tagadējā Dārziņa mūzikas skolā un Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā. Bet 1951. gadā uzaicināts strādāt Ministru padomes Fiziskās kultūras un sporta komitejā par organizāciju inspekcijas daļas vecāko inspektoru. «Vajadzēja braukāt pa rajoniem, inspicēt, sagatavot pavēles, lēmumu projektus. Pēc gada jau kļuvu šīs nodaļas vadītājs. Nostrādāju šai amatā divus gadus,» stāsta Antons Kivlenieks. Tolaik Antona jaundibinātajai ģimenei bijušas grūtības ar dzīvojamo platību, un 1953. gadā ģimene pārcēlusies uz Talsiem. «Šogad liela jubileja - 60 gadu kā esmu likumīgs talsnieks,» uzsver Antons. Izglītības ministrija viņu sūtījusi uz Talsiem strādāt par vidusskolas direktoru, bet izrādījies, ka skola direktora vietu jau apsolījusi citam pedagogam. «Mani aicināja strādāt sporta skolā, par sporta komitejas priekšsēdētāju, vai skolā. Bet lūdzu! Es jau neplēsos kļūt par direktoru, man pie sirds bija tas dzīvais darbs ar jaunatni, ne administratīvais,» smej Kivlenieka kungs. Tā viņš sācis strādāt par fizkultūras skolotāju. Bet skolas direktora amatā tomēr nonācis - vispirms bijis Talsu bērnu sporta skolas, tad astoņus gadus arī Talsu 1. vidusskolas direktors. Bērnus trenējis vieglatlētikā, slēpošanā, šaušanā.
Labi iznāk sadzīvot
«Mani vienmēr virzījuši uz vadīšanu, laikam jau piemīt dotības strādāt ar cilvēkiem. Ir tādi, kuri gatavi darīt jebko, tikai ne strādāt ar cilvēkiem. Man otrādi - tas padodas,» atzīst Antons. 1996. gadā viņš Talsos nodibināja Pensionāru sociālās palīdzības fondu - 2005. gadā tas pārtapa par Talsu Pensionāru biedrību. Antons ir tās vadītājs. «Es vēl esmu jauns, neesmu pensijā aizgājis -strādāju biedrībā pilnu darba dienu,» smaida Antons, «pensijā aiziešu, kad palikšu vecs.»
Taujājot, kur sirmais vīrs ņem tādu sparu un enerģiju, Antons Kivlenieks uzsver: «Man palīdz arī tas, ka apkārt ir daudz labu cilvēku. Arī tādi, kuri gadā sabiedriskā kārtā nostrādā vairāk nekā 200 stundu. Tās taču piecas nedēļas, ja strādā astoņas stundas dienā! Tas milzīgs darbs, ko paveicam visi kopā.» Antons lepojas, ka viņam ir vismaz 60 aktīvu senioru, kuri pelnījuši īpašu pateicību. Pats savus nopelnus senioru organizēšanā novadā un arī Kurzemes reģionā viņš neuzsver, tikai nosaka: «Esmu tā audzināts - ja ķeros pie kāda darba, tas jādara ar sirdi. Ja nedara ar sirdi, nav jēgas darīt.» Goda un atzinības raksti Kivlenieka kungam pasniegti neskaitāmas reizes. Viņš arī saņēmis Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. «Tas raksturo manu attieksmi pret darbu. Ar goda rakstiem es nelepojos, es lepojos ar ko citu. Ar to, ka esmu vajadzīgs cilvēkiem. Ka man ir vieta starp cilvēkiem un ka viņi negrib no manis šķirties. Man labi iznāk sadzīvot ar cilvēkiem,» uzskata A. Kivlenieks.
Tad ir jēga dzīvot
Antons nāk no ģimenes, kur visi bijuši spēcīgi ļaudis. «Tēvs nodzīvoja līdz 82 gadiem - neskatoties uz to, ka bijis saindēts ar vācu gāzēm Pirmajā pasaules karā, izgājis pilsoņu karu latviešu sarkanajos strēlniekos, pēc tam deviņus gadus pavadījis Sibīrijā - čekas dauzīts un pratināts. 1945. gada janvārī tika arestēts kā stiprs vīrs, bet no Sibīrijas atbrauca kā 1. grupas invalīds,» stāsta Antons Kivlenieks. Viņš arī piebilst - ģimenē, rados neviens nav bijis ne smēķētājs, ne alkohola lietotājs. «Arī es šai ziņā esmu maz grēkojis. Un vēl joprojām kustos.» Biedrības vadītājs atklāj, ka ikdienā no rītiem vingro, kaut abās gūžās ir implanti, mugurā no viena starpskriemeļu diska palikusi vairs tikai puse un viena kāja no ceļgala uz leju vairs gluži neklausa. «Bet es braucu ar mašīnu! Braucu pa visu Latviju - nebaidos ne uz Rīgu braukt, ne Rīgai cauri. Mans princips ir - visu laiku būt mobilam, nepalikt uz vietas.» Antonam ir arī kāds rituāls - vasarā divreiz nedēļā, bet rudenī, ziemā vismaz reizi nedēļā tiek iekurta pirtiņa. «Ar četriem uzgājieniem uz lāvas. Pēc katra uzgājiena - skrējiens ārā zem aukstas dušas, bet ziemā noberžos sniegā. Tā laba rūdīšanās, tāpēc es tādas iesnas un saaukstēšanos nepazīstu, no caurvēja nebaidos. Un, neskatoties uz to, ka savulaik ir bijis arī infarktiņš, vēl saglabāju možu garu,» priecājas Antons.
Viņa dēlam laukos ir saimniecība - pats gan dzīvojot ārzemēs, bet saimniecību pašlaik vada Antons ar dzīvesbiedri. «Dārziņš jāapsaimnieko, trīs dīķos jābaro zivtiņas - darba daudz. Brīvajos brīžos esmu bijis liels sēņotājs. Tagad mugura neļauj to darīt, bet man ierīkots tāds speciāls sēņu kombains - birstes kāta galā līks nazis, un, iedams, es stāvus varu griezt sēni, uzspraust uz naža gala un - grozā. Tā jau vairākus gadus sēņoju,» par savu izgudrojumu priecīgs ir sirmais vīrs. Viņš sevi uzskata par laimīgu cilvēku: «Joprojām varu strādāt, kustēties. Un man ir draudzīga ģimene.»