Novērots, ka tie pašmāju politiķi, kuri lasa ko vairāk par ziņu portāliem un ierakstiem t. s. sociālajos tīklos, iecienījuši apcerējumus par jaunāko laiku vēsturi un, atvainojiet, «popsīgas» (tās, kuras publiski saslavētas) grāmatas par mūsdienu politiku un ekonomiku. Tādēļ var pieņemt, ka šie ļaudis ir dzirdējuši par vai lasījuši modīgā libāniešu izcelsmes amerikāņa Nasima Nikolasa Taleba darbus. Jaunās valdības veidotājiem ieteicams tos pārlasīt vēlreiz.
Piemēram, lai nemēģinātu kaut ko samontēt ar mērķi, lai konstrukcija ir pamats palikšanai pie varas arī pēc parlamenta vēlēšanām rudenī. Vēlme saprotama, bet doma, ka vari prognozēt mēnešiem uz priekšu politisko spēku ietekmi, intereses un gatavības kompromisiem slieksni, ir ilūzija. Tātad aicinājums ir veidot valdību, kas spēj kaut cik jēdzīgi nostrādāt līdz vēlēšanām un «nepārkombinēties».
Savukārt, ja runā par izskanējušām kandidatūrām premjera postenim, der atcerēties Taleba ironizēšanu par pieķeršanos hierarhijām un nepatiku pret negaidītiem pavērsieniem. Jā, pēc hierarhijas «loģikas» būtu pareizi, ja valdības vadītāja pienākumus uzņemtos Saeimas priekšsēdētāja. Problēma tā, ka pēc Valda Dombrovska demisijas Solvitai Āboltiņai tāpat pietiks rūpju, lai «saganītu» bez simbola palikušo Vienotību, turklāt vienlaicīgi mēģinot sašķirot un integrēt reformistus.
Jā, pēc nemainīguma loģikas derīga arī ārlietu ministra kandidatūra. Rinkēviča kungs ir pieredzējis aizkulišu un varas mehānismu pazinējs, turklāt diplomāts it kā objektīvi šķiet labākā kandidatūra komandai, kas strādā priekšvēlēšanu gaisotnē. Tajā pašā laikā gan jau daudzi no politiķiem (piemēram, ZZS) atceras Rinkēviča kā prezidenta Zatlera kancelejas vadītāja lomu rīkojuma par Saeimas atlaišanu pieņemšanā. Diez vai tas veicinās viņa izredzes veidot noturīgu vairākumu.
Savukārt zemkopības ministres kandidatūra it kā ir pretrunā «loģikai». Būtu vismaz bijusi finanšu ministre vai kāda liela uzņēmuma vadītāja... Zemkopība šķiet kaut kas no «īstās» politikas nošķirts, specifisks (tās mūžīgās subsīdiju lietas, kaut kādas kvotas...), tādēļ Straujuma partiju spicei var šķist pārāk eksotiska. Tomēr tad ir jautājums par to, kas svarīgāk - zināšanas par novadiem, par ES fondiem vai savējās statuss šaurā lokā?
Talebs savā pēdējā grāmatā Antifragile īgni piezīmē, ka nekad vēsturē nav bijis tā, ka cilvēki, kuri paši ne ar ko neriskē, bauda tik lielu varu kā tagad. Lai gan starp Latvijas politiķiem netrūkst ļaužu ar labiem nodomiem, kopumā Taleba aprakstu varētu attiecināt arī uz mūsu varnešiem. Bet tie, kuri lasījuši Talebu, atcerēsies arī par «melnajiem gulbjiem», kas komfortu var sagraut. Tādēļ pašu politiķu interesēs nebūtu labi, ja valdības veidošana atkal dotu cilvēkiem iemeslu teikt, ka Taleba noteiktā diagnoze tomēr ir pilnīgi pareiza.