Saprotu, bet UNESCO ir starptautiska organizācija, un diemžēl jāsaka, ka ir valstis, kurās šī brīvība ir apdraudēta vai ierobežota. Par to, kas mums ir aksioma, citās valstīs cilvēki cīnās. Ne mazāk svarīga tēma ir tas, ko interneta lietošana nozīmē cilvēku privātajai dzīvei, privātumam. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo tas, kas vienam ir pieņemams, citam - ne visai. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka līdz t. s. interneta laikmetam privātuma jautājumus lielākoties regulēja valstu nacionālās likumdošanas. Šobrīd globālā līmenī šajā jomā vai nu ir tukšums, vai arī to dara paši interneta pakalpojumu sniedzēji. Un arī te situācija nav apmierinoša - piemēram, cik daudzi no lietotājiem, kuri «noklikšķina», ka ir iepazinušies un piekrīt pakalpojuma sniedzēja noteikumiem, šos noteikumus patiesi izlasa un saprot?
Vēl par vārda brīvību internetā. Ko UNESCO vai vispār starptautiskā sabiedrība var padarīt vienai valstij, kas pasaka: mūsu nacionālajās interesēs ir limitēt vietējo lietotāju piekļuvi kaut kādai «sensitīvai» informācijai, limitēt tematiku, par kuru var izteikties?
Tā tas ir - un tas apliecina, ka tas nav vienas dienas jautājums. Drīzāk varētu teikt, ka tā ir nebeidzama kāpšana kalnā. Mēs jau to nesen pieredzējām Ziemeļāfrikas reģionā. Sākās politiskas un sociālas reformas, liberalizācija skāra arī interneta vidi, bet nu ir sajūta, ka process ir pagriezts atpakaļ. Galu galā mums ir piemēri no demokrātiskās Rietumeiropas. Kad vienā no lielajām valstīm pilsētās bija sociāla rakstura nemieri, daži attiecīgās valdības ministri izteicās, ka, tā teikt, tā bodīte ir jātaisa ciet, ka internets, sociālās saziņas tīkli tiek izmantoti nepareizi. Labi, viņiem piekrita prāta neko reālu neuzsākt, bet tas tikai liecina, ka vārda brīvība pilnībā nodrošināta nebūs nekad, tā vienmēr būs jāaizstāv. Vārda brīvības principi, piemēram, ir iekļauti Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Un neviena valdība jau nesaka, ka tā ir pret šo deklarāciju. Tomēr, kad skatāmies, kā principi tiek īstenoti praksē, mēs redzam, ka tas notiek ļoti dažādi. Līdz ar to UNESCO uzdevums ir strādāt ar valdībām, pārliecināt tās.
Šie dažādie priekšstati gan neattiecas tikai uz politiskajām elitēm, tas tā ir arī privātpersonu līmenī - kas vienam ir naida kurināšana, citam viedokļu brīvība.
Tā ir gan. Cilvēkiem ir arī atšķirīgi sāpju sliekšņi...
Pieminējāt privātuma problēmu. Nu, tas jau lietotājam pašam būtu jāapzinās - ja viņš grib baudīt šo «sērfošanu» internetā, kaut kas viņam jādod pretī.
Viņa privāto datu formā, ja? Pirmkārt vienojamies, ka runājam tikai par legāli iegūtu datu lietošanu, - vai nu kāda kompānija to dara mārketinga kampaņu ietvaros, vai tirgo šādu datu bāzes kā produktu utt. Tomēr arī šajā gadījumā jautājums ir par lietošanas ētiskajiem aspektiem. UNESCO skatījumā te būtu divas svarīgas tēmas. Pirmā - un tas mazliet sasaucas ar jūsu minēto informācijas bloķēšanu. Proti, ka ētiskums netiek izmantots kā iegansts nesamērīgai informācijas bloķēšanai. Otrā - daudzu cilvēku zināšanas par tehnoloģijām neattīstās tikpat ātri, cik attīstās šīs tehnoloģijas. Tātad lietotāju izglītošana. Jo, ja lietotājam - vienalga, vai runājam par uzņēmumu vai privātpersonu - šādu zināšanu nav, viņa nodomos var nebūt nekā krimināla, tomēr viņš rīkojas no ētikas viedokļa apšaubāmi.
Un ko šajā stāstā dara politiķi? Bija nesen skandāls ap vienu lielvalsti, kas no privātuma viedokļa internetā, datu uzkrāšanas aspektā, izrādās, uzvedas visai savdabīgi. Un ko UNESCO tur var padarīt?
UNESCO darbības pamatā ir ekspertu grupas. Tas, protams, ir kaut kas atšķirīgs no valdībām, tomēr padomājiet, kādas ir alternatīvas? Lai par šiem jautājumiem spriestu tikai pašas valdības, kas pēc definīcijas ir vērstas uz regulējumiem, kas savukārt pēc definīcijas bremzētu inovācijas utt.? Ja diskusijās iesaistās zinātnieki, tehnoloģiju industrijas pārstāvji, arī jaunieši kā praktiskie lietotāji, tas ir pavisam cits izpratnes līmenis.
Kāpēc šāds pasākums noritēja tieši Rīgā?
Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas programmatūras uzņēmuma Tilde vadītājs Andrejs Vasiļjevs ir Latvijas pārstāvis UNESCO programmas Informācija visiem (IFAP) Starpvaldību padomē. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas iesaiste ANO struktūrās ir aktuāls jautājums jau divdesmit gadu garumā, - kāds varētu būt Latvijas specifiskais pienesums, jo ir skaidrs, ka mēs nevaram būt vienlīdz produktīvi visos virzienos... Jauno tehnoloģiju pielietojuma ētikas aspekti ir joma, kas, manuprāt, tikai tagad pilnvērtīgi attīstās. Ja mēs varam profilēt Latviju kā valsti, kurai šajā jomā ir ekspertīze, tad tas būtu labs pienesums ANO struktūrām un arī kā labs veids nest Latvijas vārdu pasaulē.