No politisko partiju un citiem elites pārstāvjiem izskanējušas idejas, ka jāpiedāvā tautai kāds stabilizējošs pakts vai «dīls», vai kārtējais attīstības plāns ar no augšas nospraustu vadzvaigzni. Piekrītu, ka pa vecam vairs nevarēs, bet nedomāju, ka pārmaiņas šoreiz nāks un ka tām vispār būtu jānāk no «augšām».
No tuvāka vai tālāka attāluma sekojot līdzi Latvijas politikai kopš 5.Saeimas laikiem, mani vienmēr ir izbrīnījis priekšvēlēšanu diskusiju saturs mūsu zemē. Savām acīm klātienē vēroju 1999.gada parlamenta vēlēšanas Igaunijā, kur jau tajā laikā partijas diskutēja par nodokļu politiku, skaidri iezīmējot savus uzskatus politikas skalā. Tikmēr Latvijā gandrīz vienmēr tā ir bijusi iedomāta cīņa starp labo un ļauno, starp austrumiem un rietumiem, krieviem un latviešiem, pret abstraktu korupcijas rēgu un par buldozeriem. Situācijas atšķirība Igaunijā un Latvijā šodien nav jāskaidro, tā ir acīmredzama. Kūtrāki nekā Igaunijā bijām arī tajā ziņā, ka vairījāmies paaugstināt partijas dibināšanai minimālo nepieciešamo biedru skaitu un tādējādi kavējām lielu, ideoloģiski spēcīgu partiju nostiprināšanos.
«Politika nav pacelt algas, politika nav atrast slimnīcām investīcijas - tā ir obligāta nepieciešamība. Politika ir spēlēties ar saviem konkurentiem,» tā savulaik teicis Latvijas politiķis Aigars Kalvītis. Viņš arī neslēpa, ka bijis laimīgākais cilvēks tad, kad viņam pirms 2006.gada Saeimas vēlēšanām nevis nācies izmest Jauno laiku no valdības, bet tas pats aizgājis. A.Kalvītis, pašam varbūt nenojaušot, ir precīzi definējis Latvijas atjaunotās neatkarības laika politikai specifisko iezīmi - tā vienmēr bijusi personību, nevis ideju cīņa. Arī veids, kā politika atspoguļojas masu medijos kopš neatkarības atjaunošanas laikiem, lielākoties ir bijis personāliju savstarpējo ķīviņu aprakstīšana. Pieprasījuma pēc saturiskas diskusijas par sabiedrības dzīves kvalitātei būtiskiem jautājumiem tikpat kā nav bijis.
Kāpēc mūsu sabiedrība teju divdesmit gadus ir ļāvusies tādai politikai un kāpēc neesam bijuši spējīgi mācīties kaut vai no tuvākajiem kaimiņiem Ziemeļvalstīs, ir cita raksta vērts jautājums. Tāpat kā skolā par tiem, kas nemācās, saka, ka gan jau dzīves skola viņus izmācīs, Latvijā varam cerēt, ka mūs izmācīs krīze, ja reiz paši neesam mācījušies labajos laikos.
Līdz krīzei cilvēki daudz neaizdomājās, kāds tiešs un pastarpināts sakars ir viņu izvēlei vēlēšanās ar paša labklājību un dzīves kvalitāti, turpretim tagad liekas, ka to uz savas ādas sajutusi un sapratusi lielākā daļa tautas. Par zināšanu vai izglītības trūkumu cilvēkiem nevar pārmest, taču par nevēlēšanos mācīties gan. It īpaši no savām kļūdām. Cerīgi uz rudens pusi liek raudzīties kaut vai tas, ka jau 2008.gada vasarā referendumā par Satversmes grozījumiem lielais dalībnieku skaits liecināja, ka arvien lielāka sabiedrības daļa izprot saistību starp savas ikdienas dzīves kvalitāti un šķietami attālinātām «lielās politikas» lietām.
Tas ir virziens, kurā jāturpina iet, un tas, kam šogad Latvijas politikā būtu jānotiek, - ir jānāk skaidram pieprasījumam no «apakšas», no sabiedrības pēc kvalitatīvām satura pārmaiņām politikā. Tādam pieprasījumam, lai politiķiem nebūtu iespēju izvairīties no atbildēm par sabiedrības dzīves kvalitātei būtiskiem jautājumiem - par nodokļu politiku un uzņēmējdarbības vidi, par izglītības kvalitāti un veselības aprūpes pieejamību. Turklāt tas ir jāformulē pašiem, nevis ļaujoties, ka «augšas» to noformulēs mūsu vietā un virzīs priekšvēlēšanu diskusiju sev vēlamā virzienā. Iezīmes, ka arī šobrīd varas elite vēlas šīs lietas atrisināt atsvešināti un virzienā no augšas uz leju, ir jau redzamas.
Lietojot jēdzienus «apakšas» un «augšas», nebūt negribu teikt, ka situācija ir revolucionāra un ka jāķeras pie kādiem ārkārtējiem līdzekļiem. Gribu teikt, ka mūsu sabiedrības izaugsmei ir jāsasniedz jauns posms, kur sabiedrības politiskā aktivitāte notiek masu (grass-roots - angļu val.) līmenī. Tas nenozīmē, ka visiem ir jāstājas partijā, bet tas nozīmē, ka vēlētājam ir jāformulē sava politiskā attieksme, vadoties no racionāliem, ne emocionāliem kritērijiem, un jāizprot sakarība starp izvēli vēlēšanās un savu dzīvi vēlēšanu starplaikā. Neaizvietojami palīgi šajā ziņā ir nevalstiskās organizācijas un dažādas interešu grupas, caur kurām politiķiem darīt zināmu savu viedokli un sekot līdzi viņu darbiem. Tādi piemēri mums Latvijā jau ir.
Lai kvalitatīvās izmaiņas notiktu jau šoruden, vienādi prasīgiem vēlētājiem jābūt pret visiem politiskajiem spēkiem - kā jauniem, tā veciem, kā savrupiem, tā apvienotiem. Ar uzstādījumu, ka esam pret vecajiem, pret oligarhiem un pret pie varas bijušajiem, vien ir par maz šajās vēlēšanās.