Lai gan Eduardam jau ir pāri 80 gadiem, viņam netrūkst ne enerģijas, ne vēlmes apgūt jaunas lietas. «Jaunībā daudz sportoju, varbūt tāpēc esmu noturējies,» viņš pats saka. Tomēr viņa pamatnodarbošanās visu mūžu bijusi mūzika.
Tikt līdz diriģenta profesijai gan nav nācies viegli. Pēc poļu ģimnāzijas beigšanas Eduards iestājies diriģēšanas klasē Rēzeknes mūzikas skolā, bijis arī viens no trim augsta līmeņa akordeonistiem tālaika Latvijā, taču kara laikā viņu līdz ar citiem Latgales poļiem paņēma vācu policijas bataljonā un atveda uz Rīgu. Bija kara laiks, bataljona vīriem lika strādāt visdažādākos darbus, sākot no kartupeļu mizošanas, beidzot ar mantu kravāšanu vāciešiem, kas izceļoja no Latvijas. Skaidrības par savu stāvokli gan nebija, tāpēc Eduards izmantoja veiksmīgu apstākļu sakritību un no bataljona aizbēga. Kad pēc kara aizgāja reģistrēties, padomju vara iesēdināja vagonā un aizveda uz Tālajiem Austrumiem, netālu no Sahalīnas, kur taigā bija jābūvē lidlauki. Izdzīvot izsūtījumā Eduardam palīdzējušas bērnībā skautos apgūtās mākas, vēlāk arī sirdslieta - mūzika. Starp izsūtītajiem bija daudz profesionālu mūziķu - gan vijolnieki no Rīgas operas, gan saksofonisti no Maskavas, pat bundzinieks no slavenā Utjosova orķestra. Eduards noorganizēja savu orķestri, kas kļuva visai populārs, jo konkursos ieguva pirmās vietas un ļāva padomju virsniekiem dzīvot uz mūziķu rēķina, jo no koncertiem orķestris atgriezās ar naudas pilniem koferiem.
No Sibīrijas Eduards pārbrauca 1948.gadā un devās uz dzimto Rēzekni, kur sāka strādāt Latgales Valsts drāmas teātrī - bija gan aktieris, gan dziedātājs. No ideoloģiskā viedokļa sabojātā biogrāfija tomēr lika mētāties no vienas darbavietas un Latvijas vietas uz citu, līdz Eduards nostabilizējās Rīgā. Kad viņu uzņēma celtnieku arodbiedrībā, beidzot izdevās iestāties arī konservatorijā, tiesa gan, tikai tautskolā. Eduards ilgu laiku vadīja Rīgas autobusu parka sieviešu kori, līdz 1978.gadā izdevās nodibināt poļu kultūras klubu pie Celtnieku kultūras nama. «Sapratām, ka poļu Latvijā ir daudz, bet parunāt savā valodā nevarējām, padziedāt nevarējām...» Eduards stāsta. Viņš pats kļuva par kora - tolaik pirmā mazākumtautības pašdarbības kolektīva Latvijas PSR - vadītāju, bija arī dejotāji. Uz kluba bāzes vēlāk, līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, izauga Latvijas Poļu savienība ar Itu Kozakeviču priekšgalā. Tagad Eduards vada kori Polonez, ar kuru regulāri koncertē gan Latvijā, gan ārzemēs, piedalās mazākumtautību kultūras festivālos un palīdz organizēt ikgadējos poļu estrādes dziesmas konkursus Latvijā. Eduards ir savas nācijas un arī Latvijas patriots un par aktīvu darbu sabiedrības un integrācijas procesu veicināšanā saņēmis ne vienu vien goda rakstu.
Enerģiskais diriģents stāsta par lielo atbalstu, ko poļu kopienām visā pasaulē sniedz Polijas valsts. Regulāra kontaktu uzturēšana ar tautiešiem Latvijā un citviet Eduardam nu kļuvusi ērtāka, jo ar jauno datoru viņš apguvis e-pasta lietošanu. Datorā top arī visi ar kora darbību saistītie rakstudarbi, un Eduards rāda kaut ko līdzīgu reizrēķina tabulai - uz lapiņas sarakstītas norādes, kā likt laptopam veikt kādu uzdevumu vai atrast poļu valodas burtus. Eduards sācis apmeklēt Lattelecom organizētās datorprasmju bezmaksas mācības, uz kurām īpaši tiek aicināti arī citi akcijas 1+1=90 datoru ieguvēji. Šādas mācības jau sāktas Rīgā, bet drīz tajās varēs piedalīties arī citviet Latvijā - Lattelecom klientu apkalpošanas centros vai tur, kur viesojas uzņēmuma mobilais klientu apkalpošanas centrs. Lielākie palīgi datora apguvē Eduardam tomēr ir ģimenes locekļi. Vēl tikai jāapgādājas ar mikrofonu, lai varētu skaipā parunāties ar mazmeitu, kura studē Beļģijā.