Tagad šī tēma pieklususi, bet savulaik jo skaļi tika izsmietas Saeimas frakciju vadītāju ar augšup vai lejup vērstu īkšķi demonstrētās norādes kolēģiem par attiecīgā politiskā spēka pozīciju katrā konkrētā jautājumā. Tika uzskatīts, ka partiju disciplīna ir nedemokrātiska pēc savas būtības un ka katram deputātam pašam jāspēj brīvi pieņemt lēmumus.
Šobrīd diskusija par partiju disciplīnu iegājusi citā - pieprasījuma pēc publiskās kontroles pār «kolektīvi pareizo balsojumu» - fāzē, tātad... apvērsta par 180 grādiem. Proti, ir uzstādījums, ka visiem balsojumiem jābūt atklātiem, bet tiem, kas balso pretēji savas partijas, frakcijas vai koalīcijas kopīgi lemtai nostājai, savu rīcību jāspēj publiski pamatot. Tātad, ja sadomā balsot pēc savas brīvas gribas, nevis tā, kā to vēlas tie, kas tavā lokā uzurpē tautas gribas paudēju lomu, rēķinies ar neizbēgamu taisnošanos. Visu priekšā. Ja nebūsi gana pārliecinošs, iemīs dubļos. Savējie. Vēlētāja gribu pārstāvoši? Manuprāt, ne. Toties gana atraktīvi. Un manipulējami. Jo tie, kas negrib nonākt starmešu gaismā un tikt publiski pazemoti, nu daudzos gadījumos ieraujas sevī un mīļā miera labad balso, kā liek, kā visi.
Pēdējās dienās šī publiski kontrolētās disciplīnas tēma aktualizējusies saistībā ar diskusiju par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību. Mēs, protams, visi vēlamies, lai Valsts prezidenta amatā tiek vislabākais no vislabākajiem, visspējīgākais no visspējīgākajiem. Par to šaubu nav, un tas nav pretrunā ar iepriekš teikto. Jo iebildumi ir nevis pret ideālu, bet gan pret metodi, kā to sasniegt.
Ja jāvērtē valsts augstākās amatpersonas statusa pretendenti, būtu tikai loģiski, ja to būtu pietiekami daudz un katrs no simt Saeimas deputātiem būtu pilnīgi brīvs savā izvēlē. Tostarp izvēlēties arī kādas konkurējošas partijas piedāvāto kandidātu, ja tas šķiet labāks. Un politiskās izvēles pamatā būtu katra tautas priekšstāvja pieredzē un zināšanās balstīta pārliecība par to, kas ir labs un kas - slikts. Taču, lai kā tas kādam nepatiktu, tā iespējams tikai slēptā balsojumā (un bez kādām krāsaino pildspalvu mahinācijām un biļetenu fotografēšanas).
Atklātā balsojumā sanāk, ka par ideālu tiek uzskatīta kādu lēmuma virzītāju aizkulisēs izperināta politiska vienošanās, kuras izpildi panāk ar totāli kontrolējamu disciplīnu un attiecīgi publiskajā telpā saceltu populistiski demagoģisku traci («Kas tev ir iebilstams pret konkrēto personu?», «Nosauc labāku!», «Gribi, lai nāk kāds Krievijas ieliktenis?» u. tml.).
Piedodiet, tā ir skaļā mazākuma šantāžas vara, ne pārstāvnieciskā demokrātija. Kurp ejam!