Turpinoties debatēm par kritērijiem Valsts prezidenta amata kandidātiem, arī nometnē, kas šo diskusiju uztver nopietni un ar labiem nodomiem, iezīmējas daži domāšanas paradumi, kas būtu nevis nokritizējami, bet mazliet skeptiski komentējami.
Tātad partijas tiek aicinātas pasteigties ar savu kandidātu nosaukšanu, lai tālāk jau notiktu pašu kandidātu izjautāšana. Citiem vārdiem sakot, jēdzīgāk būtu uzzināt konkrēto personāžu domas par valstij aktuālām tēmām, nevis atkal un atkal uzklausīt vispārīgus partiju pārstāvju izteikumus. Tas tā noteikti varētu būt, tomēr jārēķinās ar diviem faktoriem.
Pirmais. Ja daudzi - to skaitā, cik noprotams, iepriekš minētā viedokļa paudēji - netur augstā vērtē t. s. profesionālo politiķu teiktā patiesumu, kāpēc tiek uzskatīts, ka kandidāti uz prezidenta posteni nu gan runās vienīgi un tikai baltu patiesību? Ja ņem vērā, ka viedokļa mainīšana vēlāk (pēc ievēlēšanas) viņiem ne ar ko vairāk par iespējamu reitinga kritumu nedraud, arī publiska pašu kandidātu tirpināšana neko daudz nedos. Turklāt jāņem vērā, ka kandidāts var pat nebūt noskaņots apzināti mānīties, - cilvēki objektīvi mainās. Mazliet vienkāršojot, tas, kurš vēl pirmās nedēļas pēc ievēlēšanas liekas pasaulei atvērta lāga dvēsele, laika gaitā kļūst par augstprātīgu sevis apjūsmotāju. Arī prezidentu veido galms (klasisks piemērs - Zatlers), un iedomāties, ka kandidāts, kādu mēs viņu redzam, dzirdam ievēlēšanas brīdī, nemainīsies arī gadu divus vēlāk, ir naivi. Tieši to mēs tradicionāli redzam daudzu Saeimas deputātu gadījumā («bija it kā normāls cilvēks...»); kādēļ lai ar prezidentu būtu citādi? Līdz ar to ieteikums būtu mazāk vērības pievērst tam, ko kurš kandidāts saka, toties mēģināt - cik nu tas iespējams - novērtēt, kuram vara nesagrozīs galvu un kurš ir tik pašpietiekams, lai nesāktu locīties politiskajos vējos, lai tiktu pārvēlēts uz otro termiņu.
Otrais. Spriežot pēc izskanējušajiem kritērijiem - skaidra ģeopolitiskā nostāja, valodu zināšanas u. c. -, tie lielā mērā tiek minēti, atgrūžoties no pretējā, t. i., paužot savu neapmierinātību, kā šie kritēriji tiek īstenoti prezidenta Bērziņa gadījumā. Var, protams, arī tā, tomēr noderīgāks būtu ilglaicīgāks skatījums. Proti, vai mēs runājam par prezidentu Balto tēvu (māti), kurš stāv pāri politiskajai jezgai neaptraipīts kā atslodze politikas nogurdinātajai publikai, vai arī mums vēlamāks liekas politiskajās kombinācijās prasmīgs cilvēks, kurš vajadzības gadījumā spēj nolikt pie vietas, apspēlēt politisko eliti? Var jau piesaukt VVF, tomēr atļaušos apgalvot, ka abas kvalitātes vienā personā nav savienojamas.