Ja nu gadās, ka logs nama sestajā stāvā ir atvērts un Nikija izkāpj uz paplatās karnīzes, vārnas, kas augumā ir teju lielākas par Nikiju, tiešā cīņā nemetas, bet saceltais troksnis ir gana briesmīgs. Taču Nikija vārnu jandāliņos neiesaistās un mierīgi, kā televizorā meksikāņu kaislības skatoties, vēro ķērcošo putnu bazāru. Parasti vārnas atkāpjas pirmās, jo tām vienkārši apnīk kulstīt tukšu gaisu. Tad Nikija mierīgi un pašpārliecināti atgriežas istabā.
Piebalgas pelēkā
Katrai dzīvai radībai šajā pasaulē savs liktenis. Samtainā pelēkbaltā kažociņa īpašniece kaķene Nikija tālajā 1994. gada 20. jūnijā piedzima kādā Piebalgas saimniecības šķūnī. Grozi kā gribi, bet citādi kā par likteni nenosauksi faktu, ka mēnesi pēc piedzimšanas viņa nokļuva dizainera un pedagoga Eduarda Jurķeļa un viņa dzīvesbiedres vitrāžistes un pedagoģes Ievas Avotiņas ģimenē. Eduards atceras: «Tikko citos medību laukos bija aizgājusi mūsu kaķene Kate jeb Katrīne. Draugi to zināja un atveda mums no Piebalgas pavisam sīciņu kaķa bērnu. Sarīkojām konkursu par vārdu jaunajam ģimenes loceklim. Finālā vislielāko atbalstu guva vārds Nikija, kuram kaķu kalendārā svinamdiena ir 20. marts. Pēc gada pat rīkojām Nikijas vārda dienas svinības pirtiņā Biķernieku ielā. Kam no aicinātajiem bija mājdzīvnieki - suņi un kaķi, tie ieradās kopā ar saviem četrkājainajiem.»
Tātad Nikija ir īpašas šķirnes pārstāve - Piebalgas pelēkā. Citādi šķiet kaķis kā kaķis, nebūtu pat īpaša stāsta vērts, ja vien Nikija nebūtu sasniegusi ievērojamu vecumu - pēc trim mēnešiem viņai būs jau divdesmit divi gadi! Ieva Avotiņa reiz portālā izlasījusi, kā aprēķināt kaķu vecumu salīdzinājumā ar cilvēka mūža gadiem. Māksliniece gatava gūtajā informācijā dalīties ar visiem kaķu saimniekiem: «Angļu kaķu pētnieki felinologi atzinuši, ka kaķa pirmais nodzīvotais gads, kad dzīvnieks aug visstraujāk, pielīdzināms 15 cilvēka dzīves gadiem, otrajā kaķa gadā dzīvnieks jau jūtas kā cilvēks 24 gadu vecumā, četrus gadus vēlāk - kā cilvēks 32 gados, septītajā kaķa gadā - kā cilvēks 44 gados. Turpinot šo skaitīšanu, atzīts, ka desmit nodzīvotos gados kaķis līdzinās cilvēkam 56 gadu vecumā, 16 kaķa gados - kā cilvēks 80 gados, bet kaķis 18 gados jau atbilst cilvēkam 88 mūža gados. Pēc šī rēķina mūsu Nikija pašlaik ir simts gadu veca, bet pēc trim mēnešiem, savā 22. dzimšanas dienā, viņa jau būs 104 gadus veca!»
Visu mūžu kā bērns
Eduards Jurķelis lepni piebilst: «Mūsu mājā ir divas sieviešu kārtas ilgdzīvotājas - mana sievasmāte Alma un Nikija. Sievasmātei ir deviņdesmit viens gads, viņa ir žirgta un dzīvespriecīga, ziemā apmeklē koncertus un teātra izrādes, bet vasarās kopā ar Nikiju dzīvo nelielajā vasaras mājiņā Juglā, kopj dārzu, priecājas par puķēm. Nikija arī labprāt dzīvo zaļumos.»
Tieši Juglas zaļajās vasarās Nikija satuvinājās ar kaimiņos dzīvojošo runci Persi. Mazie kaķēni bijuši skaisti kā Margaritas Stārastes zīmētie peļu junkuri. Eduards atceras: «Uz jūrskolu nesūtījām, jo kaķēni patiešām bija skaisti. Mūsu dēls Jānis tolaik vēl bija skolnieks. Kaķēniem ielikām viņa klases meiteņu un puiku vārdus. Visus aizdāvinājām labās rokās. Pat rinda bija.»
Ieva piebilst: «Nevar teikt, ka Nikija bija izcila māte. Viņa visu mūžu pati jūtas kā bērns, un mazie viņai ātri apnika. Kaķene muka, leca pie mums gultā. Es to skaidroju ar faktu, ka Nikija ātri tika aizvesta no savas mammas, kura ar laiku būtu meitai iemācījusi visas dzīves gudrības. Tagad viņa pat nezina, ko ar peli darīt. Dārzā kādu tauriņu pamedī, neko citu.»
Nikijai katru vasaru ir iespēja izvēlēties, kurp doties atvaļinājumā - uz Juglu vai uz Saulkrastiem, kur Ieva ar Eduardu dzīvo pie Baltās kāpas. Nikija tur bijusi, pat līdz jūrai ar saimniekiem aizgājusi, taču atzinusi, ka lielā ūdens peļķe ir par slapju, vējš par stipru un dārzs pārāk plašs. Cita lieta Juglā - viņa var ar visām kaķa maņām aptvert mazo dārza pleķīti, katru mājas stūrīti, katru puķīti un zālīti.
Nenotikušās kāzas
Ziemā sākas Nikijas saviesīgā dzīve. Droši vien tāpēc, ka agri nokļuvusi pie Eduarda un Ievas, viņa abus uzskata par saviem vecākiem. Eduards smej - viņai var pat nedot ēst, ļauj tikai čubināties un klēpī gulēt: «Es neesmu pret to, jo pārliecinājos par kaķenes labvēlīgo iedarbību. Ja sirds iesāpas, ja esmu apaukstējies, apguļos, Nikija uzguļas uz krūtīm un murrā, mēs pat it kā vienā ritmā sākam elpot. Tiešām kļūst labāk, sirds nomierinās. Arī kaķenes glaudīšana noņem sasprindzinājumu. Viņa ir mūsu vispirmā ģimenes daktere.»
Nikijas saimnieki stāsta, ka kaķene esot ļoti komunikabla - svešiem cilvēkiem atnākot, viņa nevis slēpjas, bet dodas sasveicināties un mīļoties. Kad ģimenē tiek rīkotas viesības, Nikija vienmēr ir centrālā persona.
Kaķenes un viņas saimnieku dzīvē bijuši arī uztraukumi. Reiz, kad Nikija vēl bijusi stipri jaunāka, viņa pa atvērto logu, aiz kura ir plata karnīze, devusies ceļojumā. Kādā brīdī saimnieki skatījušies - kaķa nekur nav! Beigas gan bijušas laimīgas - Ieva izvietojusi sludinājumus un par pieciem latiem atpirkusi Nikiju no kaimiņiem, kuru dzīvoklī kaķu dāma bija nolēmusi paciemoties.
Cits stāsts ir par Eduarda Jurķeļa drauga mākslinieka Jāņa Anmaņa izveidoto kolāžu Nenotikušās kāzas. Jānim bija superīgs ruds kaķis Vincents, kuru viņš paņēma no patversmes Dzīvnieku draugs. Jānis Eduardam stāstīja, ka Vincents bija pat filmējies, bet dzīvo vientuļi, bez draugiem. Radās ideja uztaisīt kolāžu - abu mākslinieku kaķu kāzu foto. Runāts, darīts - Jānis salicis kopā kaķu fotogrāfijas, Nikijai uzzīmējis plīvuru, Vincentam katliņu galvā un smalku tauriņu kaklasaites vietā, bet fonā altāris pie jūras!
Lūgts atklāt kaķa ilgdzīvošanas noslēpumu, Eduards uzskaita: «Pirmkārt, neko neņemt galvā, otrkārt, ēst ar mēru un vienmēr kārtīgi izgulēties, treškārt, nezaudēt interesi par dzīvi, bet pāri visam ir mīlestība. Ja tu mīli un tevi mīl, tad ilgmūžība ir garantēta!»