Latvijas likumdošanā nav jēdziena «reiderisms», tas nāk no Krievijas, kur tiek runāts ne vien par izsoļu reiderismu, bet biežāk par uzņēmuma pārņemšanu ar nelikumīgām metodēm. Klasisks reiderisms ir, kad organizē vairākas akcionāru sapulces paralēli un ar dažādiem mehānismiem pārņem uzņēmuma vadību vai akciju paketi. Izsoļu gadījumā precīza definīcija būtu «tiesību normu interpretācija negodprātīgu nodomu īstenošanai».
Saskaņā ar maksātnespējas likumu nekustamais īpašums pārdodams divās izsolēs, pirmā izsole ir ar augšupejošu soli, otrā - ar lejupejošu soli līdz 10% no sākumcenas. Cenai nonākot līdz zemākajam punktam, tā atkal var kāpt uz augšu. Ir gadījumi, kad cena no zemākā punkta uzkāpj pat virs izsoles sākumcenas. Bet atrodas tādi, kā mēs, juristi, viņus dēvējam, tautas daiļamata meistari, kuri atnāk uz izsoli, kad jau vienojušies, ka nepieļaus cenas kāpšanu uz augšu no zemākās cenas, stāv pie durvīm, klausās, kas tad vēl uz izsoli atnācis, un sarunā ar izsoles apmeklētajiem: «Tu tagad nesoli, pēc tam mēs tev pārdosim. Ja tu piedalīsies solīšanā, mēs cenu uzdzīsim pāri sākumcenai un nevienam nebūs prieka.»
Rezultātā daudzos gadījumos nekustamie īpašumi tiek pārdoti par 10% no novērtējuma cenas, kas dod iespēju izsoļu reideriem vēlāk pārdot īpašumu par augstāku cenu. Likumā gan ir mehānisms, kā bez izsolēm tirgot maksātnespējas procesā pārdodamo mantu, bet parasti kreditori šādu ceļu neatbalsta, jo bieži neizprot, kā izsolēs viss patiesībā notiek.
Kam būtu jāmainās, lai izsoļu reiderismu izskaustu?
Jāparedz, ka administrators drīkst atzīt izsoli par nenotikušu ar savu vienpersonisku lēmumu, ja secina, ka izsolē īpašuma vērtība nesasniedz 50% no īpašuma novērtējuma. Pēc tam administrators būtu tiesīgs īpašumu pārdot par brīvu cenu, izsoles vairs nerīkojot -ielikt sludinājumus interneta portālos, meklēt pircējus, respektīvi, darboties kā mākleris. Protams, administratoram nav pienākuma tā rīkoties, bet gan tiesības, un jābūt ļoti uzmanīgam. Ja izsolē kāds sola nevis 50%, bet 45% no sākumcenas un administrators pasaka: «Nē, nepārdosim», tad jābūt pārliecībai, ka īsā laikā atradīs pircēju, kas īpašumu iegādāsies par augstāku cenu nekā solītie 45%. Vēl viens priekšlikumus, ko ierosinājuši administratori, ir izsolēm paredzēt dalības maksu - gluži kā biļetes - par cenu 50-150 lati viena biļete. Biļete būtu jāpērk cilvēkiem, kuri vēlas būt klāt izsolē. Par dalības maksas lielumu gan administratoru vidū nav vienprātības.
Izsoles Latvijā noteikti nav vienīgais segments, kurā sastopams reiderisms.
Jā, tā gan. Brīdi pa brīdim parādās informācija, ka, lūk, kādas pilsētas vērienīgs uzņēmums reizi nedēļā vai pat reizi dienā maina valdes un padomes locekļus, bet pēc tam publiski tiek iztirzāts, kurš ir akcionārs, kurš nav, kurš valdi vai padomi var atcelt, kurš nevar. Tas rada aizdomas. Latvijā arī dzirdēts par gadījumiem, kad kāda personu grupa no mazākuma akcionāriem piedāvā atpirkt akcijas, acīmredzot ar mērķi akcionāru sapulcē paust savas intereses. Bijis arī tā, ka Komercreģistrā pēkšņi parādās informācija, kāds citas valsts pilsonis kļuvis par vērienīga uzņēmuma vienīgo valdes locekli, bet pēc tam izrādās, ka pat uz neīstu dokumentu pamata.
Ja jau tikuši viltoti dokumenti, tad iespējams ierosināt krimināllietu.
Jā, bet dokumentu viltošanu nemaz nav tik viegli pierādīt. Tāpēc Latvijā skaļu kriminālprocesu par reiderismam līdzīgām situācijām un dokumentu viltošanu uzņēmējdarbībā ir ļoti maz. Komercreģistrā tiek iesniegts izraksts no protokola, bet protokolu neviens neredz, visi redz tikai izrakstu. Cilvēks, kas apliecinājis izrakstu, saka: «Es tādu protokolu redzēju», bet, kad viņam prasa: «Kur ir protokols?», atbild: «Ziniet, man nav, es nezinu, kur ir, bet protokolā bija rakstīts tā, kā ir izrakstā, kuru es apliecināju». Gadās tiešām arī tā, ka nekas nav viltots, bet kāds kļūdījies vai kaut ko pārpratis.
Vai piekrītat viedoklim, ka atklātā akciju sabiedrība (a/s) ir reiderisma vairāk apdraudēta nekā slēgta sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA)?
Manuprāt, a/s, ko esam paraduši saukt par atklātu, respektīvi, kuras akcijas tiek kotētas biržā, ir mazāk apdraudēta, jo tās akcionāru reģistru ved Latvijas Centrālais depozitārijs. Tajā reiderisma veida izmaiņas nav iespējamas, jo nevar vienā brīdī parādīties nezināms akcionārs un kaut ko izlemt. Riska zonā ir a/s, kurām akcijas netiek kotētas biržā, respektīvi, slēgtas a/s un arī SIA, jo tām akcionāru vai dalībnieku reģistru ved valde, turklāt šāds reģistrs nekur nav jāiesniedz. Tas var pastāvēt vienā eksemplārā un glabāties pie valdes priekšsēdētāja.
Sabiedrības uzmanību ieguvušajā Liepājas metalurga akcionāru strīdā par to, kuram īsti pieder akcijas, arī var saskatīt reiderisma pazīmes vai tas ir vienkārši konflikts?
Drīzāk tās vienkārši ir domstarpības, turklāt konfliktā iesaistītās personas izvēlējušās juridiski pareizo risinājumu - vērsušās tiesā. Nav dzirdēts, ka šajā gadījumā kāds, izmantojot viņam piederošās vai it kā piederošās akcijas, būtu mainījis valdi vai padomi. Vismaz publiski tas nekur nav izskanējis. Vērsties tiesā - tas ir pareizais ceļš, nevis padarīt par lēmējinstitūciju Uzņēmumu reģistru. Reizēm Uzņēmumu reģistram pārmet: «Kā jūs varējāt kaut ko tādu reģistrēt?», bet Uzņēmumu reģistram, ja dokumenti ir formāli pareizi, nav pamata neveikt reģistrāciju.
Uzņēmēju vidū pastāv viedoklis - Latvijai raksturīgs, ka finanšu grūtībās nonācis uzņēmējs novēloti iesniedz maksātnespējas pieteikumu. Vai tā ir?
Jā, tā ir problēma. Likumdevējam būtu jāpastiprina atbildība par novēlotu maksātnespējas pieteikuma iesniegšanu, jo uzņēmējs patiesībā labi apzinās brīdi, kad iestājas maksātnespēja. Diemžēl prakse ir tāda, ka agonija tiek paildzināta un dažādā veidā tiek imitēts, ka maksātspēja tomēr ir. Tiek vilkts ilgi, un tikmēr tiek atsavināta manta, bieži par labu vienam kreditoram, bet tad, kad tiek iesniegts maksātnespējas pieteikums, uzņēmējs paziņo: «Nekā man vairs nav, iepriekš bija, bet tagad - nekā. Es cerēju, ka man būs jauns bizness, bet neizdevās.» Ir arī gadījumi, kad SIA dalībnieki paši sev izmaksā dividendes tādā situācijā, kas vērtējama kā maksātnespēja. Ja SIA dalībniekam pienākas dividendes, viņš pats ir kreditors un nedrīkst sevi definēt kā prioritāro kreditoru. Prioritāte ir tiem kreditoriem, kuriem ir ātrākais saistību izpildes termiņš.
Protams, ne zaudējumi, ne negatīvs pašu kapitāls nav pamats bažām par maksātnespēju. Pamats bažām ir, ja tiek kavēta tādu saistību izpilde, kurām iestājies termiņš. Te gan jāņem vērā, ka ikvienam uzņēmumam ir gan debitori, gan kreditori un, nofiksējot situāciju kādā noteiktā brīdī, piemēram, šī gada 1. janvārī, uzņēmums var būt kādam parādā, bet, ja uzņēmums parādus ilgstoši nemaksā, tad pašam jāvēršas ar maksātnespējas pieteikumu.
Uzņēmēji arī teikuši, ka pēkšņās finansiālās grūtībās nonāk tāpēc, ka viņiem savukārt kāds cits nav samaksājis, un maksātnespējas pieteikumu neiesniedz, jo cer, ka saņems kavēto naudu.
Sava loģika tur ir. Uzņēmumam var būt situācija, kad cits uzņēmums ilgstoši nemaksā. Bet apstākļi jāvērtē reāli - vai pastāv cerība no sava debitora naudu atgūt, vai arī vienīgā iespēja atgūt naudu paveras pēc ilgiem gadiem tiesas ceļā. Varbūt šis parādnieks arī ir maksātnespējīgs un tikai atrunājas ar solījumiem: «Man būs liels pasūtījums, paveikšu to, dabūšu naudu un tad tev samaksāšu.» Tas, ka uzņēmēji cenšas savu biznesu noturēt, cilvēciski ir saprotams. Bet jāsaprot, ka subjektīvā vēlme izglābt uzņēmumu ne vienmēr atbilst reālajai situācijai.
Gadās arī, ka par samērā nelielu parādu kreditors pieprasa uzņēmuma maksātnespēju, nesen šāds gadījums bija saistīts ar mobilo sakaru operatoru Tele2 un Telekomunikāciju šķīrējtiesu.
Tiesai nav pamata atzīt maksātnespēju, ja starp maksātnespējas iesniedzēju un parādnieku ir strīds par to, vai vispār ir jāmaksā. Piemēram, ilustratīva situācija - ražotne piegādāja veikalam maizi, veikals nesamaksāja, ražotne nosūtīja brīdinājumu, veikals atrunājās: «Mums nav naudas, pagaidiet», ražotne iesniedza maksātnespējas pieteikumu, tiesa veikalu atzina par maksātnespējīgu. Bet, ja ražotne piegādā maizi, veikals nesamaksā, ražotnei norādot: «Jūsu maize nav kvalitatīva, pircēji atrada tajā gružus, re, kur tas dokumentos fiksēts, ņemiet mazi atpakaļ», tad tie jau ir iebildumi pēc būtības un maksātnespēju nevar sniegt.
Bet, kad strīda nav, tad drīkst sniegt maksātnespējas pieteikumu gadījumā, ja parāda summa ir 3000 latu, un vainīgs ir tas, kurš nav samaksājis vai nav argumentēti paskaidrojis nemaksāšanas iemeslus, nevis tas, kurš pieprasa parādnieka maksātnespējas atzīšanu.
Vai šogad varētu augt fizisko personu maksātnespējas gadījumus skaits?
Tas ir pieaudzis pēdējos gados. Šobrīd Latvijā vērojams arī juridiskais tūrisms - daudzi Lietuvas pilsoņi izmanto Latvijas maksātnespējas procesu, kas ir vienkāršāks un ātrāks nekā Lietuvā. Latvijā patlaban ir tā, ka jāpārdod visa manta un divus gadus jāstrādā, jāsaņem vismaz minimālā alga un ienākumu daļa jānovirza kreditoru prasību segšanai. Rezultātā kreditors, pret kuru parāds ir 50 tūkstoši latu, divus gadus katru mēnesi saņem dažus latus kontā, bet pēc diviem gadiem privātpersona, kas bijusi parādā, ir brīva. Pie tā grūti pierast kreditoriem, jo šķiet: «Es taču aizdevu naudu, līgums paredz, ka 20 gadus man parādnieks maksās.» Bet likumdevējs pateicis: «Ko divos gados varēsi saņemt, to arī saņemsi.» Kas attiecas uz cilvēku, kuram ir parādi, var jau slapstīties gadiem - neatbildēt uz telefona zvaniem, neatvērt pa pastu pienākušas vēstules, dzīvot pie draugiem, aizbraukt uz ārzemēm. Tomēr modernā izpratne nosaka, parādniekam nevis jābēg, bet jāsāk fiziskās personas maksātnespējas process. Un pēc diviem gadiem cilvēks no parādu nastas būs brīvs.