Sekojot amatpersonu mēģinājumiem skaidrot Latvijas oficiālo nostāju patvēruma meklētāju jautājumā, neizpratni rada šo cilvēku reliģiskās piederības kā kritērija piesaukšana. Nav noliedzamas atšķirības ļaužu priekšstatos par sieviešu vai seksuālo minoritāšu tiesībām, izteikšanās brīvību un citām kultūrām piederošajiem, bet ir nejēdzīgi likt vienādības zīmi starp «reliģija» un «vērtības», un «mentalitāte» (Straujuma). Jo, atvainojiet, dažs labs kristietis iepriekš minētajos jautājumos, kā arī jautājumā par mākslas un reliģisko simbolu attiecībām (skat. - grautiņi galerijās Maskavā) ir ne mazāk radikāli noskaņots kā dažs labs musulmanis. No cilvēka identificēšanas ar kādu reliģisko tradīciju patiesībā nekas neizriet, jo šīs tradīcijas arvien ir tikušas un tiek individuāli izprastas un īstenotas. Piemēram, ja kādam liekas, ka budisma praktizēšana automātiski nozīmē iecietību un apcerīgumu, tad gribu atgādināt, ka vieni no lielākajiem gaisa jaucējiem Dienvidāzijas reģionā (Šrilanka, Taizeme, jo īpaši Mjanma kontekstā ar uzbrukumiem vietējiem musulmaņiem) ir budisti, t. sk. budistu mūki. Savukārt, ja kādam piederības kristietībai kā kritērija daudzinātājam liekas, ka viņa versija par šo reliģiju ir identiska ar, piemēram, Nigērijas kristieša versiju, tad ir liela iespēja, ka šim mūsu kristietim nāksies vilties. Jo vienkārši ir dažāds reliģijas satura un praktizēšanas veidošanās konteksts, fons.
Autoram Eiropas lielākajās pilsētās reāli nepatīkamākās situācijas ir bijušas saskarsme ar jēgu pārdzērušiem vietējiem futbola faniem Amsterdamā un poļiem Parīzē, kuri - jā, atļaušos subjektīvismu - uzvedās, manuprāt, eiropietim nepiedienīgi agresīvi un uzmācīgi. Un ir bijušas asākas vārdu apmaiņas par autora gredzenu skaitu un bārdas garumu ar šmurguļiem Barselonā un Rodas salā, kuri pēc etniskās vai reliģiskās piederības varēja būt jebkas - musulmaņi, neticīgi arābi, pārspīlēti sekulāri grieķi utt.
Citiem vārdiem sakot, ja mēs pieņemam, ka ir kaut kādas, lai cik izplūdušas, Eiropai raksturīgas normas cilvēku savstarpējos kontaktos, tad Latvijas varas iestādēm ir jābūt gatavām asi reaģēt uz šādu normu pārkāpšanu - to skaitā no iebraucēju puses -, bet tam nav saistības ar reliģiju. Jo, atkārtošos, jebkurš deģenerāts var sevi pasludināt par kristieti, hinduistu vai musulmani, turklāt tāds arī justies, jo viņam ir sava versija par attiecīgās reliģijas saturu.
Latvijas valdībai un varas iestādēm ir nevis jāmuļķojas ar kritēriju (?) izstrādi, bet jānodrošina juridiska un, ja tā var teikt, spēku struktūru infrastruktūra, kas nepieļauj antisemītismu, agresiju pret citām reliģijām piederīgajiem, vietējo likumu pārkāpšanu utt. Neatkarīgi no tā, kurš ir vai, žargonā runājot, izpildās - musulmanis, kristietis vai nevienai reliģijai nepiederīgais. Un man ir pilnīgi vienalga, kurš atļaujas nicīgi izturēties pret Latviju - Alberta ielā dzīvokli nopircis maskavietis, centra restorāna īpašnieks gruzīns, kas negrasās mācīties latviešu valodu, vai mans dārgais tautietis.