Šī izmeklēšana notiek jau sen un ir saistīta ar absolūti objektīvām problēmām kontroldienestā. Tie darbinieki ņēma kukuļus, cik es saprotu, no mikroautobusu vadītājiem, lai pievērtu acis uz konkrētiem pārkāpumiem - neatbilstošu pasažieru skaitu utt. No pieciem cilvēkiem, pret ko izvirzītas apsūdzības, četri jau sen nestrādā.
Paši pieķērāt?
Ja nemaldos, viņus pieķēra 2011. vai 2012. gadā. Tas bija laiks, kad veicām reformas Satiksmes departamentā. KNAB palīdzība bija noderīga, palīdzēja ātrāk novērst nepilnības. Tagad kontroldienests ir reformēts, un man nav pamata domāt, ka kaut kas līdzīgs varētu atkārtoties.
Nākamā aktualitāte - rīdzinieku biļetes.
Pateicoties kampaņai par rīdzinieku biļetēm, mums ir izdevies pierunāt aptuveni desmit tūkstošus cilvēku pieņemt lēmumu deklarēties Rīgā. Tie ir Rīgā dzīvojošie, kas nu noformējuši savas attiecības ar pašvaldību. Būtībā reklāmas kampaņa bija aicinājums cilvēkiem pildīt likuma normas. Tādējādi esam izpildījuši arī Vienotības priekšvēlēšanu aicinājumu cilvēkiem, kas dzīvo Rīgā, deklarēties galvaspilsētā. Tas ir labs veiksmes stāsts, jo tiek rēķināts, ka viens Rīgā deklarētais dod budžetam pusotru tūkstoti eiro gadā. Desmit tūkstoši deklarēto - piecpadsmit miljoni budžetā. Tas ir ļoti būtiski, ņemot vērā, cik daudz nepieciešams remontēt infrastruktūru.
Kopš 2006. gada, kad galvaspilsētā bija, ja nemaldos, 725 tūkstoši iedzīvotāju, to skaits katru gadu kritās vidēji par 5 tūkstošiem, pēdējos gados samazinoties līdz mazāk nekā 700 tūkstošiem iedzīvotāju. Tagad mums ir izdevies ne tikai pirmo reizi parādīt pieaugumu, bet arī tikt virs tās psiholoģiskās robežas - šobrīd rīdzinieku skaits sasniedzis 701 tūkstoti.
Tas, kas pilsētniekiem bija apsolīts, ir arī izdarīts: braukšanas maksa ir zemāka - 60 eirocentu vai 42 santīmi. Būtībā izdevies atgriezt biļetes cenu pirmskrīzes līmeni, kad tā maksāja 40 santīmu. Turklāt ir sakārtota mēnešbiļešu sistēma, kas agrāk paredzēja atsevišķu abonementu tramvajam, atsevišķu mēnešbiļeti trolejbusam un atsevišķu autobusam. Pārejot uz eiro, visas cenas ir noapaļotas uz leju, un viena mēnešbiļete visiem transporta veidiem nopērkama par cenu, kas mazāka par agrāko viena transporta veida mēnešbiļetes cenu.
Mikroautobusos un elektrovilcienos Rīgā biļešu cena saglabājas 70 eirocentu. Pasažieru vilciens ir valsts uzņēmums, viņi paši nosaka savus tarifus. Šeit mums nav ietekmes. Mikroautobusiem tāpēc, ka tas ir privāts uzņēmums, kas piedalījās un uzvarēja konkursā ar nosacījumu, ka braukšanas maksa ir 50 santīmu. Mums nav ne tiesisku, ne morālu pamatojumu likt viņiem samazināt tarifus. Turklāt tas, ka mikroautobusi ir dārgāki, ir loģiski - tas ir paaugstināta komforta transporta veids.
Ja cilvēks lieto gan autobusu, gan mikroautobusu, tagad nepieciešami divi e-taloni.
Pašreiz e-talonā var ielādēt noteiktu braucienu skaitu katram transporta veidam, attiecīgi katrs paņems savu maksu. Bet jau tuvākajā laikā personalizēto e-talonu varēs izmantot kā elektronisko maciņu - ielādē piecus vai 10 eiro, un katrs transporta veids paņem samaksu pēc sava tarifa.
Kā beigsies strīds ar valdību par atlaidēm un pilno cenu?
Mums nav plāna likt nerīdziniekiem maksāt vairāk, taču jāņem vērā, ka galvaspilsētas sabiedriskais transports tiek dotēts no rīdzinieku maksātajiem nodokļiem un ir loģiski, ka viņiem pienākas atlaides. Manā skatījumā būtu ideāli, ja atlaides būtu visiem vienādas, bet lai rīdzinieki caur dotācijām nemaksātu par nerīdziniekiem. Valsts dotācija ir niecīga, turklāt kopš krīzes sākuma samazinājusies vairāk nekā trīs reizes. Skaidrs, ka sabiedriskais transports būs jādotē vienmēr. Ne tikai atlaižu pensionāriem, skolēniem, arodskolēniem un invalīdiem dēļ. Uzņēmumu, kas nodrošina pilsētas satiksmi, nevar vērtēt pēc kritērija - tas pelna vai ne. Šis uzņēmums nesniedz komerciālus pakalpojumus, tas sniedz sociāli būtiskus pakalpojumus. Autobusa maršruts uz, piemēram, Jaunciemu nekad nebūs pelnošs, tāpat dienas reisi uz Purvciemu. Ir jānodrošina pastāvīgi reisi uz visām apkaimēm. Kādā Krievijas pilsētā deviņdesmitajos gados privatizēja sabiedrisko transportu, un tas sāka strādāt bez zaudējumiem, taču braucot tikai uz tiem rajoniem, kur ir pietiekams apgrozījums, un tikai tajās stundās, kad tas izdevīgi. Rezultātā neizdevīgās apkaimēs dzīvojošiem jāiet kājām. Tādu pieeju neatbalstām.
Sistēmisks un loģisks risinājums būtu pieņemt galvaspilsētas likumu, kas noteiktu visus tās pienākumus un arī valsts finansējumu par to, jo pašreiz statusa ziņā esam tāda pati pašvaldība kā Kuldīga. Mums bija darba grupa ar Sprūdžu, bet viss kaut kā apstājās.
Pašreiz ir pārejas periods - sagaidīsim nākamo valdību, tad runāsim, kas būs tālāk.
Jums ir dīvainas attiecības ar opozīciju. Nacionālās apvienības budžeta priekšlikumus atbalstījāt, Vienotības - noraidījāt. Abas pēc tam prasīja jūsu demisiju.
Par katru politisko spēku balsoja rīdzinieki, un, lai kādas būtu partiju attiecības, dome apkalpo visus rīdziniekus. Nacionālā apvienība, ņemot vērā tās vēlētāju intereses, spēja laikus, kad vēl tika gatavots budžeta projekts, izstāstīt savas konkrētās vēlmes. Un, lai arī mums daudzos jautājumos ir diametrāli pretēji viedokļi, mēs šīs vēlmes izrunājām, un tās attiecīgi tika iestrādātas budžetā un atbalstītas. Kad sagatavoto budžetu skatījām komitejās, Vienotība neko nedarīja. Tikai pēdējā brīdī, neskatoties uz to, ka tieši Vienotība jau piekto gadu «raud» par tūlītēju Rīgas bankrotu, tā iesniedza priekšlikumus par kopējo summu virs 20 miljoniem. Turklāt daļa no šiem priekšlikumiem bija nepārdomāti. Piemēram, ka vajag nodrošināt trūcīgiem bērniem bezmaksas pusdienas skolā. Idejiski - nu, kurš būtu pret. Bet stāsts par to, ka tu taču nevari skolā visu priekšā atsevišķus bērnus sākt barot bez maksas, - viņi vienkārši neies ēst, baidoties no savstarpējas apsmiešanas. Mums ir cita iecere: ceru, ka līdz 1. septembrim izdosies ieviest visās skolās norēķinus par pusdienām ar e-talonu, kas kalpos kā elektroniskais maciņš. Tad bērns varēs samaksāt par pusdienām un neviens nezinās, vai tas darīts par vecāku vai Rīgas pašvaldības e-talonā ieskaitītu naudu. Turklāt tas ļaus nodrošināt, ka bērns vecāku doto pusdienu naudu varēs iztērēt tikai skolas ēdnīcā, nevis tuvējā veikalā vai kur citur.
Atgriežoties pie politikas. Kā vērtējat jaunās valdības veidošanu?
Dramatiski, godīgi sakot. Cik valdību Latvijā ir veidots, vienmēr vismaz pieklājības pēc, vismaz politiskā teātra līmenī priekšplānā ir izvirzītas kaut kādas prioritātes un veicamie uzdevumi. Šoreiz redzam tikai cīņu par amatiem. Tik ciniski nav bijis nekad. Man simpatizē Straujumas kundze, tīri cilvēciski gribētos viņai vēlēt veiksmi, bet redzot, uz kādiem pamatiem tiek veidota valdība, skaidrs, ka viņai būs grūti.
Dombrovskis ir izteicies, ka Repšes partija un citas tiek veidotas, lai nākamajā Saeimā veidotu valdību kopā ar SC. Jums ir tādas norunas?
Mums jau ir sadarbības partneris, ar ko kopā strādājam Rīgā, un neko citu neplānojam. Saeimā esam gatavi sadarbībai ar visiem politiskajiem spēkiem, sākot no esošajiem un beidzot ar topošajiem. Vēlēšanas parādīs, kam ir svars un spēks.
Jūs ar Vienotību arī varētu veidot koalīciju?
Ja varam pildīt saviem vēlētājiem dotos solījumus, mums ir vienalga, ar ko iet kopā koalīcijā. Taču mums valdība nav pašmērķis. Valdība ir instruments, lai pildītu solījumus. Ja jūs jautātu, vai SC būtu gatavs šodien ar Vienotības esošo kontingentu veidot koalīciju, es teiktu - nē, tas būtu pilnīgi bezcerīgs pasākums, jo mēs neko nevarētu izdarīt savu vēlētāju labā. Pēc vēlēšanām skatīsimies.
Kas ir tie būtiskākie solījumi, kas ir izšķirošie?
Saskaņas centrs ir politisks spēks, kam galvenā prioritāte ir sociālā atbildība. Tas, ko esam parādījuši saviem vēlētājiem Rīgā.
Vienotības sauklis ir nevienlīdzības mazināšana. Tuvu.
Atšķirība tajā, ka savu principu - sociāli atbildīga politika - esam konsekventi īstenojuši. Mums ir pārmetuši lielus tēriņus, bet mēs darbojamies savu iespēju robežās, visas saistības izpildām, un mums ir Rīgā 45 miljonus latu liela naudas rezerve.
Vienotība tikai stāsta par nevienlīdzības mazināšanu, bet būtībā visus pēdējos gadus ir darījusi visu iespējamo, lai nevienlīdzība kļūtu aizvien lielāka. Tas ir tāpat, ja zaglis teiktu, ka tagad cīnīsies pret korupciju un pret zagļiem. Varbūt Vienotībai sanāks.
Nupat valdības veidotāji saskārās ar to, ka trūkst kandidātu ministru posteņiem. Vai jums būtu? Varat nosaukt kādu?
Ja kādu nosaukšu, pārējie apvainosies... Bet, ja skatāmies no tiem, kas šobrīd ievēlēti Saeimā, kompetenti ministri varētu būt Andrejs Klementjevs, Ivars Zariņš, Andrejs Elksniņš. Varētu nosaukt vēl - mums ir kapacitāte vadīt visas jomas. Skaidrs, ka tuvākajā laikā nebūs tādas situācijas, ka visi ministri būs no Saskaņas, bet tajās jomās, kas būs mūsu atbildībā, nodrošināsim, ka mums nebūs kauns par saviem pārstāvjiem.
Novembrī partijas kongresā teicāt, ka SC plāno iegūt trīs vietas Eiroparlamenta vēlēšanās. Kuri jūsu pārstāvji tie visdrīzāk varētu būt?
Tagad gan atturēšos no atbildes. Ne tāpēc, ka man būtu ko slēpt, bet tāpēc, ka tieši tagad tiek veidots saraksts, un es kā partijas vadītājs nedrīkstu atļauties teikt, kuri varētu uzvarēt, ar to liekot saprast citiem, ka viņiem nav izredžu.
Par Zolitūdes traģēdiju. Kādi secinājumi pašvaldībai - kas jādara, lai šādi gadījumi neatkārtotos?
Problēma, ka pašvaldības būvvaldes darbiniekiem nav tiesību iekļūt ekspluatācijā nodotos objektos, pārbaudīt to drošību. Pirms Zolitūdes būvvaldes pārstāvi, kurš ienāktu veikalā un pajautātu: kas jums tur par plaisu, vienkārši pasūtītu trīs mājas tālāk. Tagad to neviens neatļaujas darīt.
Bet pēc gada notikušo aizmirsīs un viss būs pa vecam...
Aizmirsīs jau pēc pusgada! Kamēr pašvaldību būvvaldēm nebūs ar likumu noteiktu tiesību pārbaudīt ēku gan pirms, gan pēc nodošanas ekspluatācijā, nekas nemainīsies. Tāpēc ļoti gaidām, kad izveidos valdību, lai zinām, kas ir ekonomikas ministrs, un lai ir ar ko runāt.
Rīgā ir vesela virkne graustu, ko cilvēki uztver kā apdraudējumu. Piemēram, Marijas ielas grausts.
Citviet Rīgā, ja privātie nesakārto, pašvaldība pati nojauc un piesūta rēķinu. Problēma tā, ka konkrētā ēka ir atzīta par arhitektūras pieminekli. Tāpēc pašvaldība to nojaukt nedrīkst, bet privātajiem nav nekādas motivācijas ko darīt. Risinājums būtu ļaut pašvaldībai šādos gadījumos desmitkāršot nekustamā īpašuma nodokli. Šobrīd mēs varam dubultot, bet tas ir par maz, lai stimulētu šīs ēkas atjaunot vai pārdot tiem, kas var sakārtot.
Pašvaldība sākusi aktīvu cīņu pret «legālo narkotiku» tirgotājiem.
Problēma, ka ir ļoti daudz vielu, kuras izmanto kā apreibinošus līdzekļus, bet kuras grūti aizliegt, jo tās paredzētas, piemēram, kaljana tīrīšanai vai kaktusu mēslošanai.
Ja nav iespējams aizliegt, vienīgais, ko mēs kā pašvaldība varam darīt, protams, ievērojot visus likumus, - maksimāli traucēt šim biznesam. Tieši tāpēc izveidota brīvprātīgo kustība. Kopš tās izveidošanas akcijās piedalījušies ap 1000 cilvēku. Tirgotavu skaits ir samazinājies. Ir vietas, kurās tagad tirgo nevis veikalos, bet no automašīnām vai uz ielas, kas, protams, arī nav labi, bet katrā ziņā liecina, ka sasniegts mērķis padarīt šīs vielas mazāk pieejamas. Gribam noturēt spriedzi vēl vismaz gadu.
Šobrīd iesaldēta Aqua Rīga darbība. Pašvaldība atteikusies no ieceres tirgot dzeramo ūdeni pudelēs?
Ja mēs vasarā ar jums satiksimies, šis ūdens veikalos jau būs pieejams.
Neskatoties uz valdības iebildumiem, ka pašvaldībai nav jānodarbojas ar biznesu?
Šeit ir idejiska rakstura strīds. Ir valstis, kurās pašvaldības nodarbojas ar komercdarbību, izmantojot jau pieejamos resursus. Tas būtu labi, ja Rīgas ūdens sadarbībā ar privātiem partneriem piedāvātu vietējā tirgū dzeramo ūdeni, ņemot vērā, ka veikalos tirgotais lielākoties nemaz nav ražots Latvijā. Līdzīgi ar Rīgas mežiem. Kopjot mežu, iegūst kokmateriālu. Var pārdot neapstrādātu, var, iegādājoties attiecīgo aprīkojumu, pārdot krietni dārgāk jau apstrādātu - ar lielāku pievienoto vērtību. Tad kāpēc nedarīt to, kas izdevīgāk?! Mana pieeja: pašvaldības var nodarboties ar biznesu tajās jomās, kurās tām ir pieejami resursi un kurās netiek izmantots monopolstāvoklis, tas netiek subsidēts. Protams, ar nosacījumu, ka tas dod konkrētas dividendes pašvaldības budžetā.
Pērn pabeidza Dienvidu tiltu, Daugavgrīvas mezglu. Kas plānots šogad?
Kā pirmais jāmin Salu tilts. Būs nepieciešami divi gadi - šogad remontēsim daļu no centra līdz Zaķusalai, pēc tam no Zaķusalas līdz Mūkusalas ielai. Šogad ar Pārdaugavu sāksim ielu remonta programmu. Turpmākajos gados nāks klāt citas pilsētas daļas. Atkarībā no tā, kad būs pieejami Eiropas fondu līdzekļi, plānots izbūvēt satiksmes pārvadu pār dzelzceļu Sarkandaugavā, pēdējo Austrumu maģistrāles posmu Purvciemā, kas ļaus atbrīvot centru no kravu transporta. Un trešais rindā ir pārvads pār dzelzceļu starp Imantu un Zolitūdi. Paralēli sadarbībā ar valsti risinām jautājumu par finansējumu ielu sakārtošanai ap Nacionālo bibliotēku.
Pērn solījāt, ka šovasar pilsētas centrā tiks marķētas velojoslas.
Jā, ir plāns sadarbībā ar CSDD sakārtot legālo bāzi, lai šīs joslas būtu obligātas, nevis rekomendējošas. Paralēli notiks projektu izstrāde. Pati marķēšana neaizņem ilgu laiku. Protams, ir posmi, kur tas nav iespējams, bet domāju, ka centrā lielākajā daļā ielu velojoslas izveidosim. Tas gan nozīmē arī izmaiņas, ar ko nebūs apmierināti autovadītāji, - būs posmi, kuros būsim spiesti atteikties no autostāvvietām, vietas, kurās samazināsim atļauto ātrumu. Piemēram, uz Vanšu tilta velosipēdistu skaits ir tik liels, ka tas jau sāk apdraudēt gājējus. Risinājums būtu velojosla uz brauktuves, bet tad mēs nevarēsim vairs atļaut mašīnām braukt ar ātrumu 70 km/h. Tāpat es pieļauju, ka būs ielu posmi Rīgas centrā, kuros braukšanas ātrumu samazināsim no 50 km/h uz 30. Tāda tendence ir arī citur, piemēram, Helsinkos un Stokholmā ir veselas pilsētas daļas, kurās var braukt tikai ar 30 vai 40 km/h.