- Dodamies izpētīt? - jautāja Kamilla. - Pirms atgriežamies atpakaļ. Šeit izskatās diezgan interesanti.
- Manis pēc.
Viņi noņēma pleznas no kājām, un Marti uzkāra arī Kamillas skābekļa balonu uz tās pašas stingrās klintsradzes, uz kuras jau karājās viņa paša aparāts. Viņi atstāja harpūnas uz klintīm un kailām kājām iesoļoja tālāk alā. Marti izgaismoja kreisās puses tuneļa dibenu. To klāja blāvas, gaiši pelēkas smiltis. No smiltīm laukā līda mazi, trausli kauli.
- Kas tie ir? - taujāja Kamilla. - Putnu kauli?
- Tā gan. Vai varbūt sikspārņu.
Kamilla izgaismoja smiltis. Mazliet tālāk visa alas grīda bija smalku kaulu nosegta. Tie vietām noklāja dibenu vismaz desmit centimetru biezā slānī. Zemē bija arī tādi kā izvirzījumi, kā neskaitāmas mazas kaudzes un kukuržņi.
- To ir patiešām daudz, - piebilda Kamilla.
- Varbūt šeit ir liela sikspārņu kolonija, - teica Marti. - Vai arī kauli ir neparasti labi saglabājušies. Mežos vai pļavās tie ilgi nesaglabājas, jo augsne ir pārāk skāba. Taču sārmainais kaļķakmens kaulus saglabā. Austrijas Štīrijā, Miksnicā, kaļķakmens alās ir atrasti trīsdesmit tūkstoši alu lāču kaulu.
- Nezināju, ka alu lāči dzīvo kolonijās.
- Viņi nedzīvo vis, - izlaboja Marti. - Taču tie bija dzīvojuši alā simt tūkstošus gadu. Ja tur nomira vidēji viens lācis trijos gados un visu kauli saglabājās, no tā kopā iznāk trīsdesmit tūkstoši skeletu.
Diezgan šaušalīga doma, nodomāja Kamilla. Taču, no otras puses, savā ziņā arī intriģējoša.
- Tās Miksnicas alas nosaukums, starp citu, ir Drachenhￃﾶle, - Marti vēl teica. - Vāciski tas nozīmē Pūķa ala.
- Ja šeit būtu sikspārņu kolonija, vai šeit nevajadzētu būt vairāk kukaiņiem, vabolēm un tādiem visādiem? - Kamilla apsvēra.
Kamilla pavērsa gaismas kūli augšup. Alas griestos bija mazi stalaktīti. To bija simtiem, taču tie bija ļoti tievi un īsi kā tapas. Ala droši vien kaut kad ir bijusi zem jūras, tāpēc vecie, lielie stalaktīti ir izšķīduši ūdenī.
Viņi devās aizvien dziļāk. Ala tagad bija pāris metru plata, apmēram tikpat augsta un pēc formas gandrīz apaļa. Tās pamats zem pēdām šķita raupjš. Kamilla gāja pa priekšu, un Marti sekoja dažus soļus aiz viņas. Viņš atkal izslēdza lukturi, lai taupītu bateriju.
Kamillas lampas gaisma dejoja pa alas sienām. Gaiteņa otru galu vēl nevarēja redzēt.
- Izslēdz uz brīdi savu lukturi, lai redzam, vai šeit no kaut kurienes iekļūst gaisma, - mudināja Marti.
Kamilla nospieda slēdzi, un pār viņiem sabruka tumsa. Viņi uz brīdi nekā neredzēja, viss bija vienīgs melnums. Tad tumsa pamazām atkāpās un pārvērtās tumšā pelēcībā.
- Droši vien iztiksim arī bez lampām, - Kamilla apstiprināja.
Viņa devās uz priekšu, lukturi neieslēgusi. No sākuma viņa virzījās ļoti lēni, taustot grīdu ar kājām. Pelēkums kļuva gaišāks, un viņi sāka redzēt aizvien labāk. Alas pamatne joprojām veda mazliet augšup un vienlaikus pagriezās pa kreisi.
Tad viņi redzēja priekšā spožu gaismas kūli, kas no augšas nolaidās uz alas grīdas.
(Turpinājums 10. oktobra numurā)