Saeimas aizvadītās nedēļas plenārsēdē viens no deputātiem kāpa tribīnē, lai indīgi aizrādītu: parlamenta Sporta apakškomisija uz sēdēm pulcējas biežāk nekā Korupcijas novēršanas. Lai cik intriģējoši šāds salīdzinājums skan, nekādas intrigas tajā nav - sēžu biežums nenozīmē darba kvalitāti.
Lai cik pašsaprotami tas liekas, uzstādījums «forma svarīgāka par saturu» tomēr politiskajā elitē, šķiet, pamatīgi nogruntējies. Par būtisku tiek uzskatīta rosīšanās. Raugi, šonedēļ uz kārtējo sēdi sanākšot Saeimas Juridiskās komisijas darba grupa, lai kopā ar prāvu pulku citu «vipu» spriestu par Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanas tēmu. Vai tiešām kādam liekas, ka lielākas prezidenta pilnvaras valdības ārkārtas sēžu sasaukšanā (viens no pārrunājamiem jautājumiem) kaut ko reāli - reāli! - mainīs?
Ja Valsts prezidents iegadās aktīvs un ambiciozs, viņš tāpat var aizgūtnēm rīkot tikšanās, sūtīt medijiem preses relīzes par to, ka viņš ir «prasījis», «atgādinājis», «uzsvēris», «uzdevis» un ko tik vēl ne kādam no ministriem vai viņu jautrajai kompānijai kopumā. Un? Vai kādam liekas, ka pēc tam, kad Vējonis aizvadītajā piektdienā pēc tikšanās ar Šadurski pavēstīja publikai, ka «sagaida daudz aktīvāku darbu», izglītības ministrs satriekts sabruka savā kabinetā?
Runa nav par skeptisku prezidenta institūcijas kā tādas novērtējumu. Ja kādai amatpersonai prezidenta paustais ir izdevīgs - piemēram, lai veiktu kādas reformas (vai tieši otrādi - kaut ko bremzētu) -, ir, protams, ļoti parocīgi savu darbību papildus argumentēt ar «arī Valsts prezidents uzskata, ka...». Savukārt, ja nebūs izdevīgs, tas paliks preses relīzes līmenī. Ko prezidents, sasaucot valdības sēdi, var «uzdot» tā, lai tas valdībai, valsts pārvaldei būtu juridiski saistoši? Un, starp citu, kādā sakarībā lai viņam tādas tiesības būtu, ja viņu ievēl parlaments un visbiežāk viņš pats vēlēšanu procesam cauri nav gājis?
Savukārt pilnvaras atmest Saeimai likumprojektus prezidentam jau ir. Tāpat, kā viņam jau ir - ja vien posteņa ieņēmējam konkrētajā brīdī pašam piemīt attiecīgās īpašības - iespēja būt, ja tā var teikt, varas cilvēciskajai, varbūt pat saprotamai un simpātiskai sejai.
Politikā un varas vispār īstenošanas procesā ir daudz simbolisku žestu. Tas nav nedz labi, nedz slikti, tas tā vienkārši ir. Ķezas sākas, ja žesti (forma) tiek deklarēti par svarīgiem - uz reālo darbu rēķina. Pieļauju, ka mums kļūtu slikti, uzzinot, cik daudz laika reāli tiek veltīts žestiem (tostarp dažādiem apaļajiem galdiem, diskusijām, kuru vienīgā jēga ir demonstrēt, ka par kādu jautājumu vispār runā, tas ir aktuāls).