Senākajās Rīgas kartēs Dzegužkalns atrodams pēc vāciski rakstītā Jēra kalna nosaukuma. Arhīva ziņas liecina, ka kalns līdz pat 1875.gadam atradies vārdā nenosauktu sektu varā. Ar laiku tās izspiedušas latviešu dziedāšanas un labdarības biedrības. Pirmssākumos nekopto priedulāju iecienījuši strādnieki no Iļģuciema rūpnīcu strādnieku mājiņām, bet vēlāk šo vietu novērtējusi arī smalkāka publika. Pirmos darbus pēc ainavu arhitekta Georga Kūfalta projekta iesāka XX gs.pirmajos gados. Līdz 1911.gadam notika galvenie stādīšanas darbi. Nākamie labiekārtošanas darbi tika atsākti 30.gadu beigās, kad amfiteātra veidā izbūvēja skatītāju laukumu ar 2000 vietām un cementa trepes, kas veda uz kalna virsotni. Estrāde ir labā stāvoklī arī šodien, un tā vienīgi gaida radošāku un daudzpusīgāku izmantošanu.
Tos, kuri uzrāpušies virsotnē (var kāpt pa trepēm, var rāpties arī ekstrēmāk - pa kalna sāniem), Dzegužkalns apbalvo ar pilnīgi neiespējamu Rīgas panorāmu. Iespaids tāds, it kā kāds ar šķērītēm būtu izgriezis un debesīs salīmējis aplikāciju: ainavā kopā ieraugāmi visi klasiskie baznīcu torņi, Zinātņu akadēmija, Rīgas pils - ar Iļģuciema rūpnīcu dūmeņiem priekšplānā. Iespējams iegrozīt skatu arī tā, ka klāt vēl nāk ostas kuģi. «No šāda rakursa Rīgu redzējuši droši vien ļoti maz rīdzinieku,» fotogrāfs Raitis ar garšu «knipsē» savdabīgo Rīgas panorāmu. Kāds skats vēl pavērsies novembrī, kad koku zari būs kaili?!
Dzegužkalna Diogēns
Sestdienas priekšpusdiena. Starp rudens lietiem un negaisiem, par brīnumu, brīvdiena iedāvināta saulaina. Pirmajā mirklī šķiet, ka Dzegužkalnā neviena nav. Tā ir šejienes priekšrocība. Kā jau visas nedaudz nomaļākas vietas (salīdzinot ar centru) Dzegužkalns nav tik populārs kā, piemēram, Mežaparks. Tvert mierpilnus brīžus aci pret aci ar dabu un iegrimt pilsētas nomales burvībā šeit iespējams pat rūdītiem vienpatņiem. Pusotras stundas laikā satikām ne vairāk kā 20 cilvēku un trīs suņus. Turklāt lielu daļu no šiem divdesmit veidoja riteņbraucēju pulciņš. «Sestdienās baudām Rīgas skaistākās vietas. Meklējam, kur var piebraukt tuvāk Daugavai. Ķīpsalas galā ir ļoti skaistas vietas,» stāsta viens no velotūristiem - rīdzinieks Leonīds. Neraugoties uz sirmajiem matiem, Dzegužkalnā tāpat kā es (arī rīdziniece) nonācis pirmoreiz. Mazliet jau kauns par savu kūtrumu, toties sanāk varens atklājuma prieks. Pa kalnu plosās Māris un Diogēns. «Mēs abi esam dzimuši septembrī,» stāsta Māris, skaistuļa - tīģerboksera un rotveilera krustojuma - saimnieks. Viņi abi nepazīst nekādu rudens nomāktību. Saimnieks ir pārliecināts, ka turēt suni centrā ir spīdzināšana. Tikai tādēļ ar sievu atļāvušies suni, ka līdzās ir Dzegužkalns. Diogēns nevar paciest tādu pļāpāšanu. Piecu minūšu laikā viņš jau paspējis pāris reižu uzskriet kalnā un noskriet lejā. Pieplacis pie zemes, nepacietīgi sit ar ķepām. Tāds izskatās laimīgs suns. Vienam pašam viss Dzegužkalns. Mazās «utes», kas godīgi tipina pa estrādes malu, jau nevar ņemt nopietni.
Te ir skaisti!
Smaidīgas un priecīgas kalna virsotnē dzīvojas Baiba ar mazmeitiņu Kiru. Vai viņas šeit bieži nāk? «Rudenī. Mēs dzīvojam Buļļu ielā, Nordeķu parks ir tuvāk. Bet reizi rudenī uz šejieni tik un tā atnākam. Te ir skaisti,» stāsta Baiba. Viņa pieder pie tiem, kas priecājas par Latvijas privilēģiju - četriem gadalaikiem. Baiba uz Dzegužkalnu nākusi gan tad, kad bijusi bez mazmeitas, gan tagad, kad jāpatur Kirai rociņa, kamēr mazmeita ar lapu rokā maršē pa skatu laukuma apmali. «Kātiņš,» meitenīte priecājas par lapu. To te netrūkst. Savam trīsritenim Kira ik pa brīdim piestiprina citu «karogu». Baiba izvelk no kabatas kastani. «Mums Iļģuciemā jāceļas agri. Uz vienu kastani ir kādi trīs bērni,» viņa smejas. Rūdi, kas pēti, kā kļūt par latvieti, vari pievienot savāktajām zinībām arī šo: latvietim rudenī vajag kastani kabatā.