Kad publiskajās diskusijās parādās vārdu savienojumi «kristīgās vērtības», «latviskās vērtības» vai «Eiropas vērtības», neizbēgami seko saplūkšanās par to, ko nu kurš ar šīm vērtībām saprot. Vēl citi norāda, ka minētie vārdu savienojumi ir tik plaši interpretējami, ka zināmā mērā ir bezjēdzīgi, un tādēļ no to lietošanas labāk atturēties. Sliecos piekrist pēdējam viedoklim, tomēr kopumā žonglēšana ar «vērtību» jēdzienu, lai arī tikai papildu strīdus izraisoša, ir samērā nekaitīga mutes brūķēšana.
Krietni nepatīkamāka verbālās caurejas izpausme ir absolūti nekorektu vēsturisko salīdzinājumu lietošana, kas arī notiek ar apbrīnojamu vieglumu. Rau, Saeimas deputāts Dainis Liepiņš nesen strīdā ar kolēģiem par savas līdzdalības parlamenta darbā ierobežošanu sauca, ka tas jau esot kā Staļina laikos. Nu aizvadītajā nedēļā līdzīgas muļķības publiski sarunāja it kā nosvērtais Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdis. Jaunsleinis LPS kongresā pašvaldību pārstāvjiem vienā mierā paziņoja, ka Latvijā atgriežas «totalitārisma principi».
Var jau, protams, teikt, ka politiķiem piestāv kolorīti salīdzinājumi, lai labāk pievērstu uzmanību viņu teiktajam, tomēr ir zināmas elementāras gaumes nosacītas robežas. Diez vai kāds apstrīdēs, ka šodienas Latvijā ir daudz kritizējamu parādību, tomēr minētie un līdzīgi salīdzinājumi (piemēram, laiku pa laikam piesauktais genocīds) ir necieņa pret tiem, kuri piesauktos Staļina laikus bijuši spiesti reāli piedzīvot vai kuri uz savas ādas patiešām izbaudījuši totalitāru valsti. Tas, ka mēs laiku pa laikam tik bezrūpīgi lietojam ļoti, ja tā var teikt, smagus vārdus, netieši apliecina, ka mēs tā īsti vairs nenovērtējam savas situācijas priekšrocības. Īsi sakot, tieši tāpēc, ka Latvijā ir izteikšanās brīvība, Liepiņš, Jaunsleinis & Co. var tik braši izrunāties - īstajos Staļina laikos vai totalitārā valstī nekas tāds nebūtu iespējams.
Ja kāds no mums savu oponentu nosauc par idiotu vai noziedznieku, var diskutēt, cik pierādāms ir šis apgalvojums, vai arī par to, vai pieklājīgam cilvēkam piestāv tā mētāties ar vārdiem (tas attiecas arī uz šo rindu autora klaigāšanu dažkārt). Tomēr jebkurā gadījumā skaļais un, iespējams, nekorektais teksts paliek, ja tā var teikt, starp diviem cilvēkiem. Savukārt nevietā lietojot salīdzinājumus ar kādu traģisku periodu vai notikumu vēsturē, mēs degradējam šo traģiskumu, mēs paslaukām reālus upurus zem savas vēlmes «tā stiprāk izteikties». Ja es savu oponentu nosaucu, piemēram, par hunveibinu, Hitleru vai gestapovieti, runa pat nav tik daudz par konkrēto šādi apsaukāto cilvēku. Runa ir par to, ka šādi mēs kaut ko ārkārtīgi svarīgu, nopietnu, pasaules vēsturi ietekmējošu ieliekam vienā rindā ar «stulbeni», «āzi» un līdzīgām būtībā triviālām «lietām».
Latvieši pamatoti dusmojas, kad 16. marta vai citā sakarībā tiek lietoti apzīmējumi «nacisti», «fašisti» utt. Tātad situāciju, kad jēdzieni tiek lietoti absolūti nekorekti, itin bieži piedzīvojam paši. Un, izrādās, dažkārt diemžēl inficējamies.