Kamēr valsts iestādēs un uzņēmumos valsts iepirkums saskaņā ar likumu jārīko bezmaz par katru pildspalvu, Ģirta Rungaiņa firma Prudentia tiek pie simtiem tūkstošu latu vērtiem pasūtījumiem bez konkursa. Ne velti Ģirts Rungainis ir neatņemams eks-perts, kad jāskaidro valdības lēmumi. Tas, protams, ir viņš, kas vienmēr būs gatavs pateikt, ka nabagam jādod pat vēl mazāk, nekā to saka jebkurš skarbākais konsolidācijas ministrs.
Grūti pateikt, vai sliktā policista lomu valdības PR vajadzībām Rungaiņa kungs tēlo pateicībā par piešķirtajiem valsts pasūtījumiem vai valsts pasūtījumi viņam tiek par to, ka viņš pakalpo valdībai, bet ir skaidrs, ka Ģirts Rungainis un Prudentia ir īpašs izņēmums citu uzņēmumu starpā.
Premjers Valdis Dombrovskis Dienai 5. jūnija numurā noliedz, ka valdību un Prudentia saistītu kādas īpašas saites, jo valdība Prudentia konsultanta statusā esot piesaistījusi tikai airBaltic konsultēšanai. Savukārt Liepājas metalurga gadījumā tā esot bijusi kreditoru izvēle, teic premjers. V. Dombrovskis gan kautrīgi noklusē, ka lielākais Liepājas metalurga kreditors ir tā pati valsts. Noteikti pilnīga sakritība, ka Vienotības mājaslapā mēs lasām, ka arī Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs ir bijušais Prudentia partneris un direktors.
Prudentia nav lēts kantoris, un konsultāciju cipars nav mazs. Tomēr jāsaka, galvenā problēma ir vēl cita. Tā ir nepieņemama tendence, ka Latvijas Republikā valsts lēmumu pieņemšana tiek iznesta ārpus konstitucionālajām institūcijām.
Valsts lēmumi par rīcību ar valsts mantu top privātā firmā. Lēmumus pieņem nevis ministriju departamentos, valsts sekretāra kabinetā vai premjera birojā, bet kaut kur ārpus tā.
Šādas konsultāciju firmas darbojas kā paralēlas valsts struktūras ārpus Latvijas valsts iekārtas likumiem. Līdzīgi kā Saeimas vietā parlamentārie lēmumi ir jau pieņemti koalīcijas padomē, bet Saeima tos tikai leģitimē ar iepriekš skaidru balsojumu, tā valdības iestāžu vietā bieži rīkojas šādas privātas konsultāciju firmas.
Nesenā pagātnē daudz runāja par valsts nozagšanu. Valsts nozagšana turpinās. Un galvenais jautājums arī šeit nav, ko nozog, bet kā nozog. Un nozog tā, ka tie, kuriem likums ir deleģējis pieņemt publiskās varas lēmumus, to būtībā nodod tālāk citiem. Kāds iebildīs, ka gala lēmumu tik un tā pieņem ierēdņi un valdība. Taču pati lēmuma sagatavošana ir būtiska un bieži vien izšķirīga lēmuma pieņemšanas daļa, un fakts ir tāds, ka valsts vara bieži vien pieņem lēmumus, kas ir sagatavoti ārpus valsts struktūrām.
Tas nav normāli, ka valsts ierēdņi sakumpušu muguriņu tikai pienes papīrus privātā konsultanta kungam, kurš, izgāzis vēderu, staigā pa valsts gaiteņiem kā saimnieks.