Ziedot laiku
Jau labu laiku rokdarbnieces iepriecina priekšlaikus dzimušos bērnus un viņu māmiņas ar mini izmēra pašadītām cepurītēm, cimdiņiem, zeķītēm. Tas ir ne tikai praktisks atbalsts, bet arī emocionāls - īpaši situācijā, kad māmiņas nemaz negatavojas savu mazuli sagaidīt tik ātri un tik maza izmēra pūriņu veikalos iegādāties ir ļoti grūti. Tāpat jau vairākus gadus brīvprātīgie plašāk paver pasauli neredzīgiem cilvēkiem, ieskaņojot audiogrāmatas. Radio «balss» Tālis Eipurs pirms kāda laika savā blogā publicēja aicinājumu iesaistīties grāmatu ieskaņošanai Latvijas neredzīgo bibliotēkai.
Tālis pats jau ielasījis vairākas grāmatas. Kaut gan bibliotēkā ir īpaša studija, viņš to dara mājās. «Kāda man ir motivācija? Reiz Latvijas Radio programmas Pēcpusdiena laikā piezvanījām Neredzīgo bibliotēkas pārstāvjiem, pat neatceros, kāds bija temats, bet vienā brīdī viņi atklāja, ka bibliotēkai nav cilvēku, kas ierunā audiogrāmatas, ka tas ir labs veids, kā neredzīgajiem varētu palīdzēt. Aizgāju pie viņiem ciemos, papļāpāju, uzrakstīju par to plašāk savā blogā, un šī iespēja cilvēkos izraisīja lielu interesi. Brīvprātīgie pierakstījās vairākus mēnešus uz priekšu. Bet parādījās arī problēma - grāmatu ieskaņošana nemaz tik ātri nevedas. Bieži vien vēlme palīdzēt noplaka ātrāk, nekā cilvēks paspēja ieskaņot grāmatu. Tad jau nemaz nebūtu labāk sākuši, jo tā ir gan pašu, gan bibliotēkas laika tērēšana. Tāpēc mēs bijām ļoti priecīgi, ka cilvēki bija gatavi paši mājās ierakstīt.» Uz jautājumu, kas viņam kalpo par motivāciju nepamest darbu pusdarītu, T. Eipurs atbild: «Kurš cits to vēl darīs? Tie, kas var, tie arī dara. Tas neprasa naudu, bet prasa laiku. Man tas liekas īpašāk.»
Lai bērns pasmaidītu
Bērnu slimnīcas fonda valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa Dienai atzīst, ka vajadzību pēc palīdzības ir ļoti daudz, tāpēc cilvēkiem reizēm ir grūti izvērtēt, kam palīdzība būtu nepieciešama vairāk. «Ziedojot svarīgi ir just pārliecību, ka nauda sasniedz mērķi. Dažreiz šis mērķis ir uzskatāmāks, dažreiz ne tik ļoti, tāpēc svarīga ir uzticēšanās organizācijai, kura ir atbildīga par mērķa sasniegšanu,» stāsta L. Dambiņa. «Ir ziedotāji, kuri fondam ir palīdzējuši celt gan Ausu, kakla un deguna nodaļu, gan Vecāku māju, gan Ūdensdziedniecības centru un vēl atbalstījuši ārkārtas gadījumus, tādēļ viņu ieguldījumus slimnīcā var redzēt ik uz soļa. Priecājamies, ka pēdējā laikā dāvinājumi, piemēram, rotaļlietas, ar mums tiek saskaņoti, lai beigās mazie pacienti saņemtu to, kas viņiem patiešām nepieciešams.»
Bērnu slimnīcā ārstējas bērni no visas Latvijas, un arī ziedojumi tiek saņemti no visdažādākajām Latvijas pilsētām un novadiem. Piemēram, Ogres skolas skolēni slimnīcai ziedo jau vairākus gadus, par ziedojuma mērķi izvēloties Hematoonkoloģijas nodaļu. Kopumā šai nodaļai šogad saziedoti vairāk nekā 800 000 eiro, 350 000 no tiem bija paredzēti deviņgadīgajam Dāvim.
Stiprā sabiedrība
Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta uzskata, ka spēja ziedot liecina par sabiedrības briedumu: «Tas parāda, ka identificējamies ne tikai ar savu ģimeni, bet gan ar tautu, kuras daļa esam.» To, ka labdarība kļuvusi daudzveidīgāka, veicinājusi arī sociālo tīklu popularitāte.
Ziedot.lv šogad ziedojumos būs saņēmusi ap trim miljoniem eiro. Līdzīgi bijis arī iepriekšējos gados. Tiesa gan, kā norāda R. Dimanta, ziedotāju rīcību nedaudz ietekmējusi pāreja uz eiro, piemēram, ja iepriekš ziedoja 10 latu, tad šobrīd 10 eiro.
Pako paši
Latvijas Samariešu apvienība ir viena no lielākajām Latvijas nevalstiskajām organizācijām. Tās direktors Andris Bērziņš atklāj, ka apvienība ik gadu sniedz palīdzību vismaz 500 000 cilvēku. Viens no apvienības ilggadējiem projektiem ir pārtikas banka Paēdušai Latvijai. Arī A. Bērziņš Dienai atzīst, ka ziedošanas paradumi laika gaitā mainījušies: «Ja agrāk cilvēki izvēlējās ziedot naudu, tad patlaban ziedojumus varam iedalīt: apmēram puse ir naudas ziedojumi un otra puse - mantiskie. Cilvēki vairāk izvēlas personīgākus ziedojumus - paši pako paciņas, iegulda savu darbu, nereti piezvana un vēlas uzzināt konkrētas lietas, ko būtu nepieciešams uzdāvināt kādai ģimenei.» Viņš arī norāda, ka patlaban Latvijā darbojas apmēram 13 000 dažādu labdarības organizāciju. Tomēr ir arī problēmas. Īpaši lauku reģionos mēdz būt gadījumi, ka ne labdarības organizācijai, ne ziedotājam nav transporta, lai nogādātu saziedoto.
A. Bērziņam atmiņā spilgti palikusi kāda viesošanās pie sirmgalves, kura viena audzina piecus mazbērnus, jo viņu vecāki ir miruši. «Viņi dzīvoja trūcīgi, divu istabu dzīvoklī, tomēr bērnu acīs mirdzēja prieks, viņi bija aktīvi, zinātkāri, un vecmamma viņiem bija nodrošinājusi visas iespējas apmeklēt dažādus pulciņus un fakultatīvās nodarbības, lai arī iztika ģimenei bija tikai no vecmammas pensijas un bērnu pabalstiem. Sociālais dienests viņiem trūcīgā statusu nepiešķīra, jo ģimenei īpašumā piederēja mazs zemes pleķītis laukos. Toreiz uz Ziemassvētkiem aizvedām ģimenei produktus, apģērbus, saldumus. Bērnu vislielākais prieks bija par makaroniem, kas acīmredzot bija biežāk lietotais produkts ēdienreizēs,» atceras A. Bērziņš, norādot, ka vislielākais gandarījums ir redzēt cilvēku prieku un aizkustinājumu.
Iesaistās bankas
Latvijā arī vairākas bankas iesaistījušas labdarībā. Piemēram, Rietumu Banka 2007. gadā izveidoja īpašu labdarības fondu. Tā prioritātes ir atbalsts sociālajai jomai, tajā skaitā medicīnai, bērniem un jauniešiem, kā arī mākslai un kultūrai. Bankas valdes priekšsēdētāja Inga Šīna atklāj, ka fonda darbības pamatā ir divi principi: «Mums ir svarīgi palīdzēt tā, lai šīs palīdzības rezultātus cilvēki varētu izmantot ilgi un vairākkārt, lai katrs projekts atstātu kaut ko vajadzīgu un noderīgu. Otrkārt, mēs meklējam iespējas palīdzēt tur, kur tas visvairāk nepieciešams, kur kādu iemeslu dēļ vēl nav nonākusi valsts vai pašvaldību palīdzība.» Septiņu gadu laikā palīdzības apjoms mērāms trīs miljonos eiro. Banka iesaistījusies arī Zolitūdes traģēdijā cietušo atbalstā.
Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme atzīst, ka labdarības vēršanās plašumā ir pozitīvi vērtējama: «Reizēm mērķa sasniegšanai nepieciešami gan valsts līdzekļi, gan ziedojumi. Galvenais, lai ziedotāji netiek pretstatīti valstij.»