Orķestri jūtas komfortabli viņa mūzikā, un tas jau ir liels sasniegums.» Šādi pasaulē atzītais diriģents, Zārbrikenes-Kaizerslauternas vācu Radio simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Karels Marks Šišons vērtē latviešu komponista Andra Dzenīša jaundarbu, kas viņa vadībā piedzīvoja pirmatskaņojumu šī orķestra sezonas atklāšanas koncertā Zārbrikenes Kongresu namā 11. septembrī. Bet jau ģenerālmēģinājuma publika novērtējusi Langsam ar sirsnīgām ovācijām.
Dzenīša krāsas
Aptuveni 11 minūšu ilgo, simfoniskām krāsām bagāto un attīstībā ļoti mērķtiecīgo jaundarbu latviešu komponistam bija pasūtījis minētais orķestris, un tas ir jau trešais Andra Dzenīša simfoniskais opuss, kuru Karels Marks Šišons pēdējos piecos gados atskaņojis pie dažādu orķestru diriģenta pults Vācijā, Beļģijā un Nīderlandē. Diriģents Dienai pavēstīja, ka jauno opusu noteikti atskaņos arī ar citiem vadošajiem pasaules orķestriem. «Apjomīgi piepildītajā kompozīcijā daži, iespējams, saklausīja ietekmes no Arnolda Šēnberga 1909. gada 16. opusa daļas Krāsas. Arī Dzenītis ar pieaugošu instrumentu un skaņu figūru pārklājumu palīdzību sasniedz ne vien skaņas koncentrāciju, bet arī krāsu maiņas. Taču viņš iet tālāk nekā Šēnbergs, ar šīs tehnikas palīdzību būvējot spēcīgas fortissimo kulminācijas, kuras atdalītas ar kontrastējošiem, teju kamermuzicēšanas posmiem. Bija iespēja piedzīvot, kā mūzikas forma veidojas ar virtuozi pārvaldītas instrumentācijas palīdzību,» atzīst kritiķis Hanss Bunte recenzijā Saarbruecker Zeitung (13.09.) Par pirmatskaņojumu bijusi dzīva interese - komponists sniedzis intervijas radio, piedalījies izsmeļošās pirmskoncerta sarunās un saņēmis labus vārdus no orķestra mūziķiem, kā arī no Valda Butāna, kurš kā asistents piedalījās atskaņojuma sagatavošanā.
Langsam muzikālo valdzinājumu varēja izbaudīt, noklausoties arī koncerta tiešraidi, kas vēl veselu nedēļu bija pieejama Zārlandes radio arhīvā. Tas slēpjas skanējumu ilgstamības, tembru, telpas un ļoti pakāpeniski augošas dinamikas kāpumu izgaršošanā. Šķiet, komponistam izdevies «piemānīt» pārliecinātos Jaunās Vīnes skolas un Darmštates skolas modernisma adeptus, «iesmērējot» viņiem pat t. s. baltās (vai tikai nedaudz kolorētas) modālās diatonikas klasterus. Viņš pats atzīst: «Es vienkārši cenšos iedziļināties pašas skaņas pirmbūtībā un apslēptajā skaistumā. Man ir ļoti svarīgi panākt orķestrālu telpiskumu, daudzdimensionalitāti skatuves plaknē.»
Mana lēnā daļa
Izrādās, Andra Dzenīša jaundarba iedvesmas avots ir simfoniju lēnās daļas. «Gan ne jūsmojot par lēnu un romantisku mūziku kā tādu, bet muzikālā lēnuma nereti nesto mentāli enerģētisko līmeni un to, kas noticis komponistu sirdīs un prātos, tās radot. Tieši lieldarbu lēnās daļas vienmēr ir tās, kurās skaņraži bieži gājuši visdziļāk, vispersoniskāk, slēpušies un vēlējušies glābties no pasaules vai tieši otrādi - paši savās ciešanās atraduši skaistumu un cerību. Te ir arī tīra un nevainīga mīlestība, te ir kosmisks miers un trauslums,» stāsta Andris Dzenītis. Jau pusaudža gados, pamanot lēna tempa apzīmējumu Brāmsa, Vāgnera, Mālera vai Bruknera darbos, iekšējas tirpas viņam solījušas īpaša, pārpasaulīga pārdzīvojuma nojausmu.
«Mans Langsam nevienu necitē, tas ir mans veltījums visiem komponistiem, viņu nenotveramajiem, visdziļākajiem un no šīs pasaules attālinātajiem dvēseles stāvokļiem laikā, kad viņi komponējuši savus langsam. Šī ir mana lēnā daļa, mans tālais dvēseles stāvoklis, bet klausītājam - intīma, pakāpeniski varenībā krāšņi pieaugoša mūzikas ainava, kurā nozīmīga vieta ierādīta instrumentu solobalsīm. Mūzika, kas pakāpeniski ved gaismas virzienā. Gaisma mums visiem ļoti nepieciešama. Tā nekad nebeigsies!» uzskata Andris Dzenītis. Zīmīgi, ka tieši Prelūdija. Gaisma, kas saistīta ar vēlāk radīto operu Dauka, bija Dzenīša mūzikas pirmā sastapšanās ar Karelu Marku Šišonu, tobrīd (2009-2012) Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniecisko līderi, kurš diriģēja pirmatskaņojumu LNSO sezonas noslēgumkoncertā 2011. gada maijā. Sekoja atskaņojumi gan ar Zārbrikenes-Kaizerslauternes vācu Radio simfonisko orķestri, gan Beļģijas Nacionālo simfonisko orķestri Briseles Bozar koncertzālē un Nīderlandes Radio filharmonisko orķestri Amsterdamas Concertgebouw koncertnamā. Savukārt Postlūdija.Ledus Šišona vadībā skanējusi arī Berlīnes Radio simfoniskā orķestra koncertā Berlīnes filharmonijā.