Vai turnīru uztverat kā atspēriena punktu sezonai?
Hermans Egleskalns. Es to tā neuztveru. Priecājos par katru spēli, jo mums ir nepieciešama pieredze, spēlējot kopā. Pēdējā turnīrā Šveicē nesanāca tik daudz spēļu, cik gribētos. Jāgūst spēļu prakse, lai tā kopējā lieta aizietu.
Vai esat izvirzījuši sev kādu noteiktu mērķi Jūrmalā?
Mārtiņš Pļaviņš. Jo tālāk tiksim, jo labāk. Katra spēle nozīmē ne tikai pieredzi, bet arī ranga punktus, kuri mums ir ļoti, ļoti nepieciešami, lai tiktu pie kvalifikācijas lielajos turnīros Pasaules tūrē un ātrāk sāktu krāt punktus olimpiskajā rangā. Pašlaik mums ar punktiem ir pašvaki, tāpēc katrs turnīrs, kurā varam piedalīties, mums ir ļoti vērtīgs.
Kā ir spēlēt šādā turnīrā savu skatītāju priekšā?
M. P. Mājās spēlēt vienmēr ir patīkamāk. Nekur nav jābrauc, jālido. Viss ir pazīstams. Ir vairāk emociju. Tieši uz laukuma varbūt arī ir lielāka atbildība, jo vairāk līdzjutēju paļaujas uz tevi. No tāda viedokļa, iespējams, vieglāk ir spēlēt ārzemēs.
H. E. Tam gan nevajadzētu profesionālu sportistu ietekmēt. Protams, ar lielu atbalstu spēlēt ir foršāk.
M. P. Jā, bet būs jātiek galā ar papildu spriedzi, kas nav viegli. Redzēsim! Pirmo reizi ar Hermanu Latvijā spēlējām Kontinentālā kausa atlasē pret Sorokinu un Soloveju un tad īsti brīvi nejutāmies. Ir tā sajūta, ka visi kaut ko gaida, bet mēs vēl īsti neesam labākajā formā. Tas vairo iekšējo spriedzi. Tā ir pieredze, kurai jātiek pāri.
Kā vērtējat turnīra sportisko līmeni?
M. P. Nedomāju, ka pamatturnīrā varēs iziet un kādu viegli apspēlēt, kā tas dažās spēlēs bija Satellite turnīrā. Ja gribēsim kādu uzvarēt, un mēs to gribēsim, tad būs nopietni jācīnās.
H. E. Tagad nekur nav nopietnu turnīru, kur var vienkārši iziet un kādu apspēlēt. Paskatieties, cik smagi Šveicē apakšgrupā cīnījās Saša ar Kreili [Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš]. Kaut arī pretinieki it kā nebija spēcīgākie, tie visi cīnījās līdz pēdējam, un mūsējie tik tikko izgāja no grupas.
Cik tuvu paši esat optimālajam spēles līmenim?
M. P. Neesam gatavi.
H. E. Mārtiņš man teica, ka labi mēs būsim tad, kad aizbrauksim uz Pasaules tūres finālu Amerikā (ar astoņu pasaules labāko pāru dalību - aut.). Tad varēsim runāt par kaut kādu līmeni (smejas).
M. P. Tas, protams, ir tikai sapnis, taču jātiecas uz to, lai nākamgad var izvirzīt šādu mērķi. Pagaidām mums bijis pārāk maz spēļu pret labām komandām. Fiziski un tehniski varbūt esam līmenī, bet pati spēlēšana vēl jāslīpē.
H. E. Galvenais ir izšaut kādā turnīrā vai divos un dabūt to sajūtu, ka vari uzvarēt augstā līmenī. Jāiegūst pārliecība.
Vai sezonas pirmajā turnīrā Ķīnā, kur tikāt augstāk par cerēto, pārliecību neieguvāt?
M. P. Atkarībā, kurš ko cerēja (smejas).
H. E. Pirmajam turnīram jau nebija slikti.
M. P. Mērķis jau bija tikt pamatturnīrā, bet, kad to paveicām, protams, gribējās jau iet arī vēl tālāk un izkļūt no grupas. Pirms turnīra tā septiņpadsmitā vieta šķita ļoti laba, bet turnīra gaitā jau likās, ka varam vēl labāk. Kaut kādu pārliecību jau guvām. Redzam, ka tās pašas komandas, kuras uzvarējām, nākamajā turnīrā spēlēja ļoti labi un ieguva augstas vietas.
Herman, kā jūties smiltīs, kaut visu profesionālo karjeru esi bijis zāles volejbolā?
H. E. Pats galvenais, ka beidzot jūtos vesels un biežāk esmu mājās. Protams, tās sajūtas ir ļoti atšķirīgas, jo sporta veidi, kaut arī radniecīgi, ir dažādi. Pie visām niansēm jāpierod - pie bloka, vietas izvēles, laika apstākļu ietekmes.
Kad no sporta zāles uz pludmali pārcēlās Mārtiņa bijušais pārinieks Jānis Pēda, nācās viņu dzenāt pa smiltīm, lai iegūtu kaujas svaru...
M. P. Šim kaulu kambarim noteikti svars nav par lielu pludmales volejbolam (smejas). Mums galvenais ir tikt galā ar tehniskajām niansēm un gūt spēļu praksi.
Kuras ir tās nianses?
H. E. Man pagaidām pietrūkst tās pieredzes blokā. Kad sākām to atstrādāt treniņos, bloks man bija pilnīgs jaunums, jo ļoti atšķiras no klasiskā volejbola. Tikai pamazām sāk parādīties tā sajūta, ka varu kaut ko aizķert, nobloķēt. Visu to sīkumu man vēl pietrūkst. Kad treniņos spēlēju pret Mārtiņu viens pret vienu uz mazā laukuma, viņš mani pie tīkla visu laiku apspēlē. Tas tikai pierāda, ka, kaut arī fiziski jūtos labi, to bīča knifiņu man vēl trūkst.
M. P. Atšķirīgas sajūtas ir arī man, jo pēdējos divus gadus allaž ir servēts uz manu pārinieku un man bija jāspēlē uz piespēli. Tagad, kad vairāk spēlē uz mani, jūtu, ka dažreiz neesmu tam gatavs. Parādās kļūdas, pie kurām vēl daudz jāstrādā.
Jūsu treneri Aigaru Birzuli parasti uztrauc serves agresivitāte!
H. E. Vēl grūti vērtēt, bet kaut kādi eisi (punkti ar servi) jau salasās, arī situāciju dažreiz izdodas pretiniekiem sagrūtināt.
M. P Nē, nē. Serve mums šobrīd nav slikta. Ja ir bezvējš un apstākļi ir tuvāki klasiskajam volejbolam, tad ir pat laba. Jāsaprot, ka vējš to serves tehniku maina, bet tas ir tikai spēļu prakses un darba apjoma jautājums.
H. E. Būtu naivi cerēt, ka, izejot smiltīs no sporta zāles, uzreiz viss sanāks. Biju gatavs tam, ka būs daudz jāstrādā un jāsāk no apakšas.
Zinot, ka jūsu mērķis ir tikt uz Rio olimpiskajām spēlēm, vai šobrīd jau skaidri zināt, kā to izdarīt?
M. P. Jāvinnē visi (smejas)!
H. E. Ne tikai sportā, bet arī dzīvē jāiet soli pa solim. Vari uzlikt sev augstu mērķi un uz to tiekties, bet vispirms jāizvirza sev mazi uzdevumi, kas sekmē tā sasniegšanu.
Vai, no šībrīža pozīcijām raugoties, tā nešķiet neiespējamā misija?
H. E. Nē. Redzot komandas, kas uz to arī pretendē, un mūsu spēli pret viņiem, tas nav neiespējami.