Nav tiem, kas netic
Koncertā skanēs latviešu tautas mūzika mūsdienīgos elektroakustiskos aranžējumos ar teātra elementiem. Stāsta uzmanības centrā būs mūsdienu varoņi, kuri uzdrošinās radikāli mainīt ierasto dzīvesveidu, atstāt labi atalgotu darbu, lai, izraujoties no līdzšinējā skrējiena un stresa, meklētu saskaņu ar sevi un piepildītu dzīvi ar saturu. Ugunszīme - šis senais vizuālais simbols ar sargājošo, spēku dodošo nozīmi - būs stāsta galvenā varoņa patvērums, skanot gan paša Kristapa Pētersona, gan viņa vienaudžu Jēkaba Nīmaņa un Edgara Raginska mūzikai, kā arī klasiķu Jāzepa Vītola un Volfganga Dārziņa variācijām par latviešu tautas dziesmām. Kristaps Pētersons, kurš pats šajā vēstījumā izpaudīsies, spēlēdams kontrabasu, ir arī šī koncerta scenārija autors. Viņš brīdina, ka «cilvēkiem, kas netic augstākai sfērai, kaut kam pārdabiskam, mististiskam un neizskaidrojamam, šis stāsts nav domāts». K.Pētersons un viņa domubiedri, kas uzstāsies Ugunszīmē, bieži sastopami Jaunā Rīgas teātra kultūras namā pirmdienu vakaros, festivālā Rudens mūzika, Valmieras mūzikas skolas dārzā. Viņi paši komponē un paši spēlē, improvizē. Ugunszīme šādi kopā gatavota divus mēnešus, tomēr pastāvīgs ansamblis tas neesot. Tā vienkārši iznācis, ka elektroakustisko stāstu Ugunszīme kopā ar K.Pētersonu vēstīs mūsu izcilais saksofonists Oskars Petrauskis, orķestra Kremerata Baltica čellists Ēriks Kiršfelds, nenogurstošais jaunās mūzikas popularizētājs pianists Uģis Krišjānis, kā arī DJ Krii. Turklāt mūziķi ne tikai spēlēs, bet arī runās.
«Būs divi stāsti. Viens mūzikā atklās, kā šodien turpina skanēt mūsu tautas dziesma, kā turpina dzīvot fokloras intonācijās, tekstos un zīmēs iekodētais noslēpums. Paralēli tam katrs no mums stāstīs par reāliem notikumiem, tie būs mūsu līdzcilvēku dzīvesstāsti. Protams, izdomājums. Taču balstīts īstenībā. Piemēram, SestDienā izlasītajā rakstā, kura varone atstāja vadošu amatu, apturēja «trako skrējienu» pilsētā un tagad audzē zirgus. Līdzīgus stāstus dzirdu daudz,» Kristaps Pētersons uzsver, ka tie visi ir vienkārši stāsti, tomēr par notikumiem un izvēlēm, kurus nevar izskaidrot. Mūzikai līdz ar ugunszīmes simbolu savukārt «vajadzētu dot sajūtu, ka viss ir droši, ka mūs pasargās. Mēs ar koncertu gribam attīrīt cilvēkiem smadzenes no visām negācijām. Tas ir rituāls, bet tam nav reliģiskas nozīmes. Vienkārši gribas dabūt nost sārņus, kas ir apkārt mūsu vidē. Bet tas jau droši vien ir būtiski jebkuram mūziķim.» Tieši tāpēc gribējies likt ugunszīmi - šo spēka un aizsardzības simbolu - kā pamatu visam. Uz tā tika būvēta ideja, programma un stāsts.
Dieva dotu cirvi cirtu
Tiesa gan, tautas dziesmu vārdos ugunszīmes piesaukšanu, daudzināšanu tiešā veidā Kristapam nav izdevies atrast. Taču noslēpumainības tajās netrūkst. «Daudzos tautas dziesmu tekstos var nojaust maģisku jēgu. Kāpēc «Dieva dotu cirvi cirtu»? Ko nozīmē «Nāc, Dieviņi istabā?» Meklējot dziļāk, K.Pētersons aizracies pat līdz buramvārdiem, kurus līdz ar aprakstiem, kā tie lietoti un par sabiedrības attieksmi, atradis profesora Kārļa Strauberga grāmatā. Tos komponists savulaik izmantojis jau vienā no saviem pirmajiem, studiju gados rakstītajiem skaņdarbiem - ciklā Trīs buramdziesmas, kuras dziedot Ieva Parša uz skatuves fascinēja kā īsta burve. «Man šķita aizraujoši izmantot burvju tekstus. Atklāt, ka par buramvārdiem pārvērstas pat rindas no Bībeles - piemēram, atmetot patskaņus un izveidojot līdzskaņu ķēdes. Tās kā talismanu pasniedza jaunavai, kura grib pieburt kādu vīrieti. Daļa no burvju tekstiem ir starptautiski un mantoti pat no senās Grieķijas. Piemēram, sator arepo tenet opera rotas, kas lasās no visām pusēm vienādi, arī no augšas un lejas. Tieši ar šo latīņu «pantiņu» par meistaru, kurš vienmēr tur savus darbarīkus kārtībā, Jaunās Vīnes skolas avangarda klasiķis Antons Veberns skaidroja savu seriālisma metodi. Bet visā tajā ir liela daļa pašsuģestijas. Tas neiedarbojas, ja netic.»
Bet kāpēc gan komponists par to nebeidz prātot, ja viņa un domubiedru jaunajā programmā Ugunszīme neviens nedziedās un skanēs tikai instrumentālā mūzika? «Pati mūzika ir par visām ugunszīmes īpašībām. Par spēku, sargāšanu, Sauli un noslēpumainību. Ne velti ugunszīme kādreiz tika izgrebta uz jaundzimušo šūpuļiem. Mūzika caur šīm īpašībām pretendē uz to, ka varēju nosaukt ciklu ugunszīmes vārdā. Esam akcentējuši tieši šo mistisko, spēka pusi. Tā jāuztver drīzāk metaforiski,» Kristaps paskaidro rāmā pacietībā. Viņš tic, ka, darbojoties ar šo zīmi, kaut kas mainās. «Pat noskaitot Tēvreizi, kļūst vieglāk. Tā ir kā mantra, attīra smadzenes un dod spēku. Šādi simboli, kam cilvēki ticējuši gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem ilgi, nevar būt bez iemesla. Man ne tikai šī zīme, bet folklora kā spēka avots dod ļoti daudz. Tieši ar savu pirmatnējību, nesamākslotību. Tautasdziesma kā akmentiņš, kas nobružājies jūras viļņos un kļuvis apaļš olis, bez grubuļiem. Atbiris nost viss liekais, un palikusi esence.» Tāpēc laiku pa laikam no tā smeļos.