Atskaitot tirgu, pārējās vietas laika gaitā mēdz mainīties. Vienubrīd tās ir miskastes, citu - lielveikali vai zupas virtuves. Hruščova laikos bija brīdis, kad ēdnīcās par velti varēja dabūt maizi, bet mani tolaik vairāk interesēja krušons un īrisi - krušons tāpēc, ka tajā bija grādi, bet īrisi palīdzēja tikt vaļā no piena zobiem. Savukārt 80.gados cilvēks nevarēja mirt badu, ja viņš strādāja, piemēram, Dabas muzejā.
Noderīga pieredze
Pirmām kārtām jau ikviens muzeja darbinieks rudeņos piedalījās sēņošanas izbraucienos tradicionālās sēņu izstādes vajadzībām. Sēņu izstāde tolaik bija populārākais muzeja pasākums - rinda uz to stiepās ārā uz Krišjāņa Barona ielas līdz pat Merķeļa ielas stūrim un ražīgākajās dienās vēl ap to. Tāpēc muzejnieki apmeklētājus ar vecām sēnēm nekaitināja - katru dienu savi trīs autobusi devās ārā no Rīgas dažādos virzienos. Tad nu braucēji pāris gados iemācījās lietot arī tādas sēnes, kādas nelietoja neviens cits, atskaitot to nelielo apmeklētāju sugu, kas vai ikvienā izstādē apstājās pie kādas sēnes, izlasīja informāciju un sāka šausmināties: «Ārprāts, indīga! Bet mēs taču vakar to ēdām!» (vēsturiskam sirsdsmieram varu pateikt, ka pie zaļās mušmires šādu brīnītāju nebija). Ko tik neēda Dabas muzejā! Pavasaros murķeļus bez kādas vārīšanas, iespējamo indīgumu neitralizējot ar laboratorijas spirtu. Rudeņos cūcenes, ceptas olā kā karbonādes, lai gan jau tolaik parādījās pirmās ziņas par cūceņu iespējamo indīgumu. Nez kāpēc tikai ar tinteņu un alkohola saderības eksperimentālu pētniecību neviens neaizrāvās, varbūt tāpēc, ka līdz Rīgai atvestas neatvērušās tintenes bija tik liels retums, ka bez vārda runas tūlīt tika liktas ekspozīcijā - tāpat kā trūcīgos sēņu gados muzeja izstādes materiāla vācējiem tautas izglītošanas vārdā smagu sirdi nācās šķirties no nedaudzajām atrastajām baravikām. Sēņu izbraucienos iegūtā informācija par citām ēdamajām sēnēm ar uzviju kompensēja nepieciešamību ziedot baravikas. Taču sēnes ne tuvu nebija vienīgās. Tika ēsti arī daži pilsētas dzīvnieki.
Tīģermaizītes
Nē, tās nebija ne žurkas, ne baloži, kuru Rīgas centrā tolaik netrūka, jo vaļā bija gan bēniņi, gan pagrabi. Neviens, kas Rīgā audzis padomju laikos, protams, nevar likt galvu ķīlā, ka nav ēdis kādu žurku neapzināti. Šis pieņēmums izrietēja no stāstiem par gaļas kombināta desu centrifūgām, kurās pa nakti sakrīt žurkas, kas otrā dienā tiek piemaltas kopējam labumam. Arī pie dzelzceļa stacijas tirgotie belaši reizēm garšoja tik neparasti, ka acs nevilšus meklēja kādu nadziņu. Šī garša tomēr nebija tik briesmīga kā skābais alus, kas tajos laikos bija dabūjams vieglāk nekā neieskābis. Tā kā alus vispār bija deficīts, cilvēki dzēra arī skābo, lietojot dažādas metodes skābuma nomākšanai, piemēram, ķiršu zariņu.
Bet, atgriežoties pie dzīvniekiem, kādu rītu priekšniece mani darbā sagaidīja ar dažām tīģermaizītēm. Izrādās, Usūrijas mežu karalis bija nomedīts tepat Rīgas centrā, pavisam blakus Dabas muzejam - cirkā. Pievilinātāja lomu pēc pašu iniciatīvas bija uzņēmušies divi cirka zvēru kopēji. Kā nu gadījies, kā ne, bet viņi bija sākuši nelielu dienišķo pasvinēšanu, aizmirstot pievērt būra durtiņas, un tajā no otra būra ienācis tīģeris. Svinību karstumā kopēji viņu nav pamanījuši, viens tikai ieraudzījis, ka kāds grābstās gar viņa zaceni, un profilaksei maucis grābstiķa virzienā. Grābstiķis maucis pretī, un tad sākušās īstās medības: cirka administrācijas pirmā reakcija bija žigli aizslēgt būri, un otram kopējam nācies pavadīt dažus dramatiskus mirkļus, būra iekšpusē vērojot, kā viņa dzīru biedrs kļuvis par nelūgtā viesa uzkodu, kamēr atskrējis milicis un pēckara Rīgā baisi slaveno māsu Šakaļu aroda turpinātāju nošāvis. Līķis (tīģera, protams) tika nodots Dabas muzejam izbāžņa veidošanai, un muzeja saimnieciskākās kolēģes nekavējās savienot derīgo ar patīkamo, no tīģera ķepas pagatavojot ēdienu, kādu parasti dabū tikai indiešu radžas. Gaļa kā gaļa, tikai šķiedras gan varenas.
Tīģeris nebija vienīgais dižciltīgais medījums. Arī kanāla gulbis pēc tam, kad kāds iniciatīvas bagāts dzērājs bija viņam apgriezis kaklu un pats par to dabūjis trīs gadus cietumā, nonāca Dabas muzejā. Sliktā ziņa šajā sakarā ir viena: nedod Dievs, ka pašreizējā krīze izvērstos reālā pārtikas trūkumā, jo gulbji ir vieni no garšīgākajiem pilsētas radījumiem, kurus mēs neēdam. Daudz garšīgāki par zivju gārni, kura gaļai ir stipra zivju piegarša.
Lētie bruņurupuči
Šodien gulbju Rīgā ir vairāk, taču ne tik daudz, lai kalpotu par pilsētas glābējiem eventuālas pārtikas krīzes laikā. Arī bebri te nav paguvuši tā savairoties, lai vīri pārmestos uz tiem un liktu kaktā savas makšķeres. Pagaidām zivis Rīgā tomēr ir daudz drošāks iztikas avots nekā putni vai cirka zvēri. Savukārt zooveikalos nopērkamie lopiņi ir tik dārgi, ka ne par kādu izmantošanu pārtikā nevar būt ne runas. Ar zināmām skumjām jāatceras 60.-70.gadu zooveikals Imanta Sudmaļa, tagad Grēcinieku ielā, kur starp papagaiļiem un zivtiņām bija arī stepes bruņurupuči par 85 kapeikām gabalā. Bruņurupuča zupa tā arī netika nomēģināta…