Ziņas par naftas cenas kritumu, kuras kādreiz varēja uztvert kā ļoti daudzsološas mūsu valsts ekonomiskajai izaugsmei, šobrīd aplūkojamas nedaudz kritiskāk. Ir ļoti ticams, ka aizvien lētāks melnais zelts sniegs aizvien mazāku gandarījumu. Tas, protams, ir signāls kārtējām ekonomikas problēmām Krievijā, kura ilgu laiku bijusi Latvijas trešais lielākais eksporta partneris un var negatīvi ietekmēt arī Latvijas tautsaimniecības statistiku. Patlaban rubļa kurss atkal pietuvojies savām vēsturiski zemākajām atzīmēm pret eiro, un valstij tiek paredzēts pat 6% budžeta deficīts, rēķinot pret iekšzemes kopproduktu. No tautsaimniecības viedokļa tas ir slikti, taču vienlaikus daudzi saskata arī ieguvumus, jo naudas trūkums mazinās iespēju bruņoties un sniegt atbalstu dažādām separātistu aktivitātēm Krievijas kaimiņvalstīs. Lai arī norises Krievijā ir svarīgas, norisēm naftas tirgū ir daudz globālāka ievirze, un tā uz mūsu valsts attīstību var atstāt daudz lielāku ietekmi nekā Austrumu kaimiņvalsts tirgus aizvēršanās mūsu eksportējošajiem uzņēmumiem.
Šobrīd aizvien vairāk rodas pārliecība, ka cenu mazināšanās pasaules naftas tirgū vairs nav tikai īslaicīga nesabalansētība starp pircējiem un pārdevējiem, bet gan pasaules ekonomiskā stāvokļa indikators. Vairāk nekā 70% vērts kritums pamazām sāk atspoguļoties arī globālās tautsaimniecības izmaiņu tempu prognozēs, turklāt uz slikto pusi. Starptautiskais Valūtas fonds nesen nācis klajā ar paziņojumu, ka par pāris procentpunktu desmitdaļām līdz 3,4% samazina šā gada pasaules ekonomiskās izaugsmes prognozi. Savukārt Davosā notiekošā pasaules ekonomikas foruma ietvaros pazīstamais finansists Džordžs Soross nāca klajā ar brīdinājumu, ka Ķīnas ekonomika piedzīvo «smago piezemēšanos». Lielā mērā pateicoties tieši Ķīnai, kas ir arī pasaules otrā lielākā ekonomikā, globālajai tautsaimniecībai izdevās vieglāk pārvarēt iepriekšējās finanšu krīzes sekas. Savukārt tagad pati Ķīna var kļūt par iemeslu jaunai krīzei, jo plīstošais finanšu burbulis var ne tikai iedragāt valsts plānus stimulēt tautsaimniecības izaugsmi ar patēriņa palīdzību, bet likumsakarīgi arī samazinās eksporta iespējas uz šo valsti, tā rezultātā globālajā tirgū var sagaidīt lielāku pārprodukciju, kāda līdz šim redzēta. Par laimi, šeit nav runa par Latvijas saldējuma vai kādu citu pārtikas produktu nonākšanu Šanhajas vai Pekinas veikalos, bet gan par ilglietošanas precēm. Tiesa arī tas nav labi Latvijas ekonomikai, jo, piemēram, mūsu valsts mašīnbūves un metālapstrādes nozare ir globālas ekonomiskās aprites ķēdes sastāvdaļa, savukārt kokrūpnieku labklājība ir stipri atkarīga no celtniecības apjomu izmaiņām pasaulē.