Neatceros nevienu augstāku amatpersonu vismaz pēdējās desmitgades ietvaros, kuras kandidēšanu uz amatu nepavadītu vingrinājums ar nosaukumu «skeletu meklēšana skapī». Par pašu meklēšanas procesu un atrasto atturēšos izteikties, jo pieredze liecina, ka bieži to visu būtiski ietekmē aizmuguriskas klanu cīņas, kam mediji ir tikai instruments. Tomēr pieņemsim kā darba versiju, ka «skeleti» ir īsti. Šādā gadījumā man liktos būtiskāk nevis kārtējo reizi šausmināties par konkrēto personāžu, bet analizēt, kas, sasodīts, notiek ar t. s. sociālajiem liftiem, ja tajos varas hierarhijā uz augšu paceļas teju vai ērmi vien.
Mēs, protams, varam nemocīties un izlīdzēties ar tādiem viediem skaidrojumiem kā «vara samaitā ikvienu» un līdzīgiem. Tomēr man tie neliekas jēdzīgi, jo: a) vispārinājumi ir aizdomīgi per se, b) tad ir jāpako čemodāns vai jāsamierinās ar dzīvošanu kaut kādā viscaur kroplā konstrukcijā. Līdz ar to - ja mēs, atkārtošos, pieņemam darba versiju par «skeletiem» - produktīvāk būtu mēģināt saprast iemeslus, apstākļus, kāpēc ir tā, kā ir.
Viena versija varētu būt, ka amatpersonu ar «skeletiem» vieglāk turēt «īsā pavadā». Tiesa, laikam ejot, ja vien personāžs nav kaut ko pilnīgi skandalozu sastrādājis, manipulācijas iespējas samazinās. Līdz ar to ticamāk, ka runa ir nevis par «pavadu», bet to, ka cilvēks ar «skeletiem» augšējos stāvos tiek uzskatīts par vispār gana «pieredzējušu» (ja nu pamanījies tikt pie sava «skeleta»), lai spētu novērtēt, cik svarīgi ir uzturēt zināmu status quo un «neizdarīt straujas kustības».
Tomēr man liekas, ka vēl svarīgāk ir tas, kas notiek cilvēkiem «galvā», un labā ziņa ir tā, ka te pārmaiņas ir iespējamas. Piemēram, daudz posta ir nodarījusi vēlme sasniegt «dzīves veiksminieku» līmeni, turklāt ātri. Sevišķi nešķirojot līdzekļus. Man liekas, ka mūsu vidū arvien vairāk ir to, kuri nesalīdzina sevi ar citiem, kuri vēlas būt viņi paši. Lai gan diez vai kāds to atzīs, bet vidējās un vecākās paaudzes ļaudīm skādi nodarījusi sajūta, ka projekts ar nosaukumu «Latvijas valsts» ir pārāk nestabils, tas savukārt veicinājis atbilstošus uzvedības modeļus. Jaunāki ļaudis, šķiet, ir ne gluži tieši optimistiskāki, bet ar lielāku individuālās autonomijas sajūtu, kas var būt gan nelāgi (distancētība) gan pozitīvi (nav nepārtrauktas atskatīšanās pār plecu).
Citiem vārdiem sakot, ekosistēma, kas vispār piegādā materiālu sociālajiem liftiem, manuprāt, kļūst daudzveidīgāka, un nav iemesla roku plātīšanai «nav jau izvēles!». Liftos braucošo sastāvam ir visas iespējas pakāpeniski uzlaboties. Tikai jāseko līdzi, lai nokļūšanai augstākos stāvos nav ierīkotas personalizētas čipkartes.