Aizvadītajā nedēļā Lielbritānijas raidsabiedrība BBC demonstrēja savu skatījumu par tēmu «kā būtu, ja būtu», proti, kāda varētu būt Rietumu reakcija, Krievijai iebrūkot (nākot talkā saviem «apspiestajiem tautiešiem») Latvijā. Jāsaka, ir attēlota mums visai netīkama versija par iespējamo notikumu attīstību, bet varbūt, ka tas tieši ir labi, jo vismaz politiķus, NATO valstu militāro vadību motivē vēl vairāk sasparoties, lai neko tādu kā Ukrainā mūspusē nepieļautu. Un jādomā, ka NATO štābos visdažādākie situāciju pavērsieni un atbildes reakcijas uz tiem sen izmodelēti līdz sīkumiem un nekādi «Uzbruka. Ko nu?» nevar iestāties.
Mūsu austrumu kaimiņvalsts varas pārstāvji jau kārtīgi paironizējuši par BBC modelējumu, un tas vērtējams kā laba zīme, jo daudz sliktākā situācijā mēs būtu, ja sāktos mētāšanās ar savstarpējiem apvainojumiem. Skaidrs, ka puses viena otru uzlūko ar neuzticēšanos, pašas modelē dažādus attīstības scenārijus, līdz ar to vismaz militāristi BBC demonstrētajā noteikti neko jaunu neieraudzīja. Taču propagandas karos gan no tā ir daudz kā izmantojama. Ka to «laiž garām», kā jau teicu, ir laba zīme.
Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka neviena vara nevienā valstī nav mūžīga. Rūpējoties par drošību, jāparedz arī situācijas, ja kaut kādu iemeslu dēļ sāktos pārmaiņas kaimiņvalsts varas spicē un nāktu pie varas vēl neprognozējamāki spēki.
Bet, atgriežoties pie BBC demonstrētā, dīvaina ir mūsu pašu ārlietu ministra reakcija, prasot britu kolēģiem, vai filmā atspoguļota valsts oficiālā nostāja. Ne jau tā atbilde ir šobrīd būtiska (un ko gan citu, ja ne publisku norobežošanos šādā brīdī varētu sagaidīt?), bet gan vēstījumi, ka atšķirībā no filmā redzētā mūs tiešām operatīvi aizstāvēs ārēju spēku ietekmes gadījumā. Šis ir labs pamats jauniem politiskiem signāliem, kopīgu rūpju apliecinājumiem par mūsu drošību. Labāk, lai lieku reizi izskan tēze, ka NATO stāvēs kā klints mūsu sardzē, nekā spekulācijas par to, cik stundās austrumpuses tanki varētu būt Rīgā.
Un vēl. Ir saprotami dažādi iebildumi, taču, vai šādi situācijas modelējumi komplektā ar nu jau vairāku valstu nespēju nosargāt Eiropu no nelegālo migrantu pieplūduma, kā dēļ nākas apšaubīt pat Šengenas līguma dzīvotspēju, nav pietiekams pamats lemšanai par to, kā vēl vairāk palielināt Eiropas Savienības kopējo ieguldījumu ārējās robežas aizsardzībā? Robežas apsardze ir nomales valstu kompetencē, nav brīnums, ka tās arī saņem vislielākos pārmetumus par nespēju dot pienācīgu pretsparu visa veida nelegālo robežpārkāpēju «armijai».