_Dienas_ uzrunātie personāla atlases eksperti piekrīt, ka patlaban starp šīm abām pusēm valda teju kaujas apstākļi, taču nosprukšana no godprātības saitītes gadās kā vieniem, tā otriem.
Izpildīt neizpildāmo
Dacei ir 28 gadi, laba izglītība un piecu gadu darba pieredze «ar augšupejošu tendenci» valsts pārvaldē. Viņas kompetenču lokā ir interneta mājaslapu, datubāzu administrēšana, informācijas atlase, redaktora iemaņas. Kad viņas nodaļu likvidēja, Dace sāka meklēt jaunu darbu. Ar to gan nevedas, un īpaši Dacei sāp divi gadījumi.
Piesakoties ētera plānotāja vakancei vienā no televīzijām, Dace prasībām atbildusi ideāli un arī saņēmusi uzaicinājumu uz atlases 2. kārtu, kas ietvēra praktiska mājasdarba pildīšanu. Uzdevumi bijuši apjomīgi, atsūtīti sestdienas pēcpusdienā, rezultāts ticis prasīts jau līdz pirmdienai, taču Daci samulsināja konstatējums, ka norādes acīmredzami neatbilda uzdevumu materiālam. Sazināties ar personāla vadītāju, lai pārpratumu noskaidrotu, izdevās tikai pirmdien. «Man pateica, lai es pildot uzdevumu, kā varu, jo cits nekas man sūtīts netiks, un vietās, kuras nav iespējams izpildīt, lai tā arī aprakstu. Tā izdarīju, bet drīzumā saņēmu ziņu, ka vakancei pieņemts cits kandidāts. Jautājums - kā viņi varēja izvērtēt pareizo uzdevuma izpildītāju, ja, ņemot vērā atsūtītos failus, pēc uzdevuma apraksta pareizi izpildīt uzdevumu nemaz nebija iespējams?» Dace brīnās un secina, ka konkurss, iespējams, bijis fiktīvs.
Savukārt kādā ar auto saistītā interneta portālā, kur viņa pretendējusi uz klientu atbalsta speciālista amatu, darba intervijā, kas ritējusi visnotaļ cerīgi, vadītājs pajautājis, kādas Dacei ir attiecības ar viņas iepriekšējās darbavietas - Valsts ieņēmumu dienesta - kolēģiem. Dace atbildējusi neitrāli, taču tagad spriež, ka šis jautājums, iespējams, uzdots, lai saprastu, vai Dace varētu būt «nodevēja», ja tiktu maksātas aplokšņu algas, jo noslēgumā solītais uzaicinājums uz atlases finālu tā arī nenoticis.
Abi labi
Bēdu stāsti par darba devēju attieksmi vai uzvedību patlaban dzirdami arvien vairāk, piekrīt personāla atlases uzņēmuma WorkingDay Latvia mārketinga direktors Māris Silinieks. Viņš tam tomēr redz vairākus skaidrojumus. «Agrāk darba devējs, kuram piekliboja takta izjūta pret darba meklētājiem, bija spiests sev pievilkt grožus, taču tagad viņš jau var izpausties pilnībā - gan jau kāds izmisis strādāt gribētājs viņa attieksmi piecietīs,» M. Silinieks saka. Palielinoties darba meklēšanas laikam, cilvēki saskaras ar vairāk darba devējiem nekā līdz šim - bēdu stāstu apjoms aug arī uz tā rēķina. Ļoti izplatīts ētikas un arī likuma pārkāpums no darba devēju puses saistās ar jautājumiem darba intervijās. Kāds darba devējs pat atļāvies pretendentei palūgt ārsta izziņu, kas apliecina, ka viņa nav grūtniece. Ļoti bieži pretendenti par konkursa rezultātiem tiek atstāti neziņā, daudz ir arī uzņēmumu, kas darbinieku pēc pārbaudes laika atlaiž un ņem nākamo, ar kuru izrīkojas tāpat.
M. Silinieks gan piebilst, ka bēdu stāstus stāsta arī darba devēji, sevišķi par daudzajiem paviršajiem pieteikumiem. «Cik godprātīgi ir likt darba devējam tērēt laiku pilnīgi neatbilstoša pieteikuma izskatīšanai un vēl atteikuma sūtīšanai? Turklāt teju katrs desmitais kandidāts neierodas uz interviju, pat iepriekš nepabrīdinot,» uz koku ar diviem galiem norāda Jūlija Artjuhova, SIA CVO Recruitment & Simplika uzņēmumu grupas vadītāja Latvijā.