Vārtsargs Andris Vaņins atgūstas pēc operācijas, aizsargs Kaspars Gorkšs ir bez kluba, pussargs Aleksandrs Cauņa nav spēlējis gadu, uzbrucējs Artjoms Rudņevs pie teikšanas Vācijas bundeslīgā tiek reti. Varētu šķist - ja toreiz neizdevās ar četriem līderiem, tad ar pašreizējo sastāvu neizdotos ne tik, taču Marians Pahars, kuram šis būs pirmais pilnais cikls pie Latvijas izlases vadības grožiem, ir noskaņots optimistiski: «Rudņevs taču ir! Piedalījās visās pirmssezonas spēlēs, tagad arī regulāri spēlē, lai gan ne vienmēr dodas pamatsastāvā. Jā, Gorkšs bez kluba, nu un kas? Latvijas izlasē ir ļoti daudz piemēru, kad futbolisti bez klubiem palīdzējuši izlasei. Pat sekmējuši iekļūšanu Euro 2004.»
Varbūt šajā situācijā par līderi var kļūt kāds no jaunajiem?
Ir puiši, kuri noteiktā brīdī var uzņemties šo lomu. Tas ir svarīgākais, ka viņi ir. Protams, tādu līderi kā Cauņa ir ļoti grūti aizstāt. Gaidām un ceram, ka viņš mums būs. Pirmo spēli diemžēl iztiksim bez viņa, bet domāju, ka oktobrī viņš jau būs gatavs.
Nosauciet konkrētus uzvārdus! Kuri var būt līderi?
Jebkurš no tiem, kas devās laukumā, kādā brīdī uzņēmās iniciatīvu. Kaut vai, piemēram, Vladislavs Gabovs. Kad stājos pie izlases stūres, viņš kļuva par sākumsastāva spēlētāju, par līderi, kurš varbūt pat lika pamainīt spēles zīmējumu, deva rezultātu. Dzīve piespiež citus kļūt par līderiem, jo Cauņa un Gauračs šoreiz nepalīdzēs, tāpat - Siņeļņikovs, kurš arī ir līderis. Var, protams, nokārt galvu, bet tieši tādā situācijā tiek pārbaudīti pārējie, komanda. Plus - mums ir Kaspars, ilggadējs līderis, kapteinis. Jā, bez kluba, bet labā formā un treniņos labi izskatās. Arī Rudņevs, Gabovs, Bulvītis, kurš ir vienkārši super, izskatās lieliski. Domāju, viņam ir visi dotumi, lai kļūtu par līderi.
Vēl viena lieta, kas satrauc līdzjutējus, ir mūsu futbolistu pārstāvētie klubi, kas varbūt nav diez cik prestiži. Vai tam ir vērts pievērst sevišķu uzmanību? Gaurača piemērs taču parādīja, ka no sola Krievijas pirmajā līgā līdz spēlēšanai Šveices augstākajā nav nemaz tik tālu.
Varbūt tas arī satrauc līdzjutējus, bet ko lai mēs darām? Mākslīgi uz Milan nevienu nepārdosim. Tāds nu ir mūsu pašreizējais līmenis, un tas nudien nav slikts. Mums ir spēcīgu čempionātu pārstāvji un vietējie. Neslikta simbioze. Turklāt nekā cita jau mums nav. Nav ko sašļukt, jāmeklē izeja. Tas ir arī mans un manu palīgu uzdevums - izdarīt tā, lai no šiem spēlētājiem izveidotu kaujasspējīgu komandu, mašīnu, kas (ar uzsvaru) vismaz darbosies saliedēti. Tālākais jau atkarīgs no individuālās meistarības, un, manuprāt, mums ir spēlētāji, kuri var atrisināt epizodi. Uzbrukuma līnija ir (uzsvērti) ļoti solīda. Protams, trūkst Cauņas, Siņeļņikova. Bet dzīve rit tālāk. Spēlējam un darām to neslikti.
Šis būs pirmais pilnais cikls ar izlasi pašam. Vai jūtat atbildības pieaugumu?
Es par to nedomāju. Dzīve rit tālāk, mēs strādājam. Cita lieta, ka esmu reālists, saprotu uzdevumu, komandas spējas. Zinu, ko spēju es un ko spēj komanda. Ja spēsim izpildīt to, ko esam paredzējuši, vai mazliet vairāk, uzdevums būs izpildīts. Viss atkarīgs no mums: no manis, spēlētājiem, nākamās spēles un, protams, līdzjutējiem. Ja esam pozitīvi noskaņoti pat nepatīkamos brīžos, spēlētājiem izaug spārni - parādās iespējas, cerības. Droši vien nebūs nekad tādi laiki, kad Latvijas izlases futbolisti spēlēs tikai Anglijas, Itālijas, Vācijas vai Spānijas augstākajā līgā un mēs lauzīsim galvu, ko lai izsauc uz izlasi - džeku no Barcelona vai Milan (smejas). Tas ir praktiski nereāli. Taču tas nenozīmē, ka mūsu izlase nevar apspēlēt, piemēram, Nīderlandi. Igaunija taču pierādīja to. Ar ko gan mēs esam sliktāki? Neesam! Baltijas kausā to pierādījām. Visu izšķir nianses. Pēdējā gada laikā mums bija strauji kāpumi un kritumi, un tie ir izskaidrojami. Es jau priekšlaikus zinu, kas un kā būs. Treniņnometnes pirmajā dienā jau saprotu, vai šoreiz kaut ko varam vai ne. Viss uzreiz redzams, kurš kādā formā, kādā noskaņojumā, jo klubā slikti nospēlēja. Treniņnometnē varam tikai visus «pielaizīt», lai viņi būtu labā morālā formā. Un arī fiziski.
Kāds ir maksimālais un minimālais uzdevums šajā ciklā?
Droši vien jau esat dzirdējis mums izvirzīto uzdevumu. Vai reāls? Domājiet paši! Ejam no spēles uz spēli. Pret Kazahstānu jāgūst pozitīvs rezultāts. Kāds tieši? Nezinu, bet pozitīvs. Pēc tam būs divas mājas spēles, kurās jāņem punkti. Tad arī varēs runāt, vai tas ir reāli. Uzdevums, ko mums izvirzīja, pašlaik ir ļoti abstrakts. Turklāt tā, manuprāt, ir tāda privāta tēma starp mani un LFF valdi. Es vispār nezinu, kāpēc tas tika publicēts. (Vēršas pie blakus sēdošā LFF preses sekretāra Viktora Sopirina, tas atbild, ka tāds bijis LFF valdes rīkojums.) Mani par to nebrīdināja, neko nezināju, bet, ja man jautātu, man būtu ko teikt.
Ko īsajā treniņnometnes laikā var pagūt izdarīt?
Ir daudz nianšu. Principā visas izlases pulcējas kopā vienlaikus, bet dažas spēlē labāk, citas - sliktāk. Ir taktika, ir noskaņošanās, motivācija... Kāds daudz strādā taktiski, kāds maina shēmu atkarībā no pretinieka, kāds pakārto taktiku spēlētāju klubos pierastajam. Piemēram, Spānija, kas pārņem Barcelona spēles stilu. Arī mums tā bija, kad bāzes klubs bija Skonto. Kurš vislabāk sagatavosies spēlei, ņemot vērā dažādas nianses, tas arī gūs priekšrocības. Svarīgi ir tas, ka spēlētāji visu saprot. Viņi nebrauc šurp, lai atslābinātos. Nē. Ja jūs kādreiz redzētu mūsu dienas režīmu, droši vien būtu ļoti pārsteigts. No astoņiem rītā līdz vēlai naktij ir sīkumaini saplānota burtiski katra minūte. Tā ka darām visu, ko varam. Nedomāju, ka mūsu izlases gatavošanās ievērojami atšķiras no citu izlašu darba plāna. Apmēram viens un tas pats, bet ir mazas nianses, kas ļauj vienai komandai apspēlēt citu. Ceru, ka mums tās būs augstākajā līmenī.
Vai varat aptuveni izklāstīt izlases režīmu vienā dienā? Cik daudz un kādi treniņi ir?
Tas atšķiras. Pirmsspēles dienā viens treniņš un viena taktiskā nodarbība. Piemēram, šodien (intervija notika 1. septembrī) viņiem ir liela slodze - divi treniņi laukumā un vēl divi individuālie treniņi, kad katrs spēlētājs dodas trenažieru zālē ar fiziskās sagatavotības treneri.
Vēl arī taktiskās nodarbības?
Katru vakaru taktiskās nodarbības. Tā mums jau ir kā tradīcija. Pat tad, ja neko tur nedarām, savācamies vienkopus, parunājam. Jo katru dienu darīt vienu un to pašu arī nav labi. Parādās nogurums, treniņnometnes beigās varbūt pat sākam apnikt cits citam, bet tas ir normāli. Šajā ziņā ir liels entuziasms. Arī mēs cenšamies izdarīt visu iespējamo, lai futbolistiem būtu ērti, lai nebūtu situāciju, ka viņi kaut kur negrib iet. Tas ir visbriesmīgākais. Ja tā gadās, nebūs labi. Mums tā nav.
Vai optimālās shēmas meklējumi turpinās?
Viss atkarīgs no spēlētājiem, kuri ir mūsu rīcībā. Tāpēc katru reizi situācija mainās. Nekad vienādi nebūs, tas arī nav iespējams. Mums, iespējams, kaut kas jāmaina, ja spēlējam pret igauņiem vai spāņiem. Nav loģiski abos mačos izmantot vienādu shēmu. Jāizmanto informācija, kas mums ir par pretiniekiem, jāizmanto viņu vājās puses, jāneitralizē viņu stiprās puses... Viss mainās.
Visbiežāk izmantojāt tieši 5-3-2. Kāpēc tieši to?
Esam atkarīgi no izpildītājiem, kādi mums ir. Ja mēs centrālo zonu piesātinām kaut vai ar kvantitāti, tas mums jau ir liels pluss. Balsta pussargam daudz jāpalīdz, vai jābūt ļoti spēcīgiem centra aizsargiem. (It kā labojot sevi.) Viņi mums, manuprāt, arī ir spēcīgi, bet arī pretinieku uzbrucēji ir ļoti augstas klases. Lai gan, paskatoties statistiku, spēlējot pēc šīs shēmas, mums bija ļoti labs bumbas kontroles rādītājs. Kad spēlējām ar citu shēmu, tādas bumbas kontroles mums nebija. Spēlējām Lietuvā, pret grieķiem, igauņiem. Jā, tur bija arī pozitīvi rezultāti citu iemeslu dēļ, bet bumbas kontroli zaudējām. Turpretim ar šo shēmu mums bija pārsvars. Ar Igauniju, ar Lietuvu Rīgā. Varbūt ne Maķedonijā, bet tā, manuprāt, bija vislabākā izlases spēle manā vadībā. Jā, zaudējām, bet pēc kvalitātes, manu norādījumu izpildes tā bija laba spēle. Zaudējām pēc divām individuālām kļūdām. Paši izveidojām četrus simtprocentīgus momentus, kurus neizmantojām. Bet pēc shēmas un līniju savstarpējās mijiedarbības nostrādājām ideāli. Rezultāts izpalika, jo viņi iesita, mēs - ne.
Bumbas kontrolē liels nopelns bija Jurim Laizānam, kurš beidzis karjeru. Kurš var aizstāt viņu šajā lomā? Parasti balsta pussargs ir tendēts uz aizsardzību, bet viņš - uz saspēles diriģēšanu no laukuma dziļuma.
Protams, tajās spēlēs Laizāns bija bumbas kontroles dzirnavnieks. Mums ir vairāki spēlētāji, kuri var tajā pozīcijā nospēlēt: Artūrs Zjuzins, Oļegs Laizāns, Saša Fertovs, Artis Lazdiņš... Protams, visi spēlētāji atšķiras. Otra tāda kā Laizāns nav. Arī Zjuzins ir citāds. Katram savi plusi. Piemēram, Lazdiņš varbūt nevar atdot tādu pirmo piespēli kā Juris, bet viņš var veikt mežonīgu darba apjomu. Varbūt mazliet pamainīsim ideju - lai viņš atņem bumbu un atdod uz priekšu pussargam, kurš var atdot piespēli, iekustināt uzbrukumu. Jāizmanto mūsu spēlētāju labākās īpašības. Kurš un kādā veidā - tas pat nav tik svarīgi. Jebkurā gadījumā atradīsim veidu.
Kopš kļuvāt par galveno treneri, izlases personālā vairs nav sporta psihologa.
Ja kādam no mums ir tāda veida problēmas, viņam ir individuāls darbs ar psihologu, ja es pats to nevaru atrisināt. Līdz šim tādas situācijas nav bijis. Mums ir ļoti labs noskaņojums. Man patiesībā ir ļoti laba attieksme pret psihologiem. Pats esmu gājis tam cauri. Mani pašu ļoti interesē psiholoģija, es to lasu. Un ne reti. Par to runāju ar citiem. Ir kāda konkrēta ideja, ko tagad neapspriedīšu. Vienkārši mums nav laika tam. Ir dažas dienas, un - spēle.
Kazahstānu izpētījāt?
Jau sen! Spēcīga komanda, organizēta, fiziski ļoti spēcīga. Ļoti.
Viņiem ir arī ļoti labs treneris Jurijs Krasnožans, ar kuru jums nāksies duelēties laukuma malā.
Vieds treneris. Lai kāda informācija man par viņu būtu, jebkurā brīdī viņš var pārsteigt. Arī mēs varam. Godīgi sakot, es pat par to netiku domājis. Tagad, kad jūs tā sakāt... Nu, ir Krasnožans, būs Hidinks, Terims. Visi pieredzējuši vilki. Negribu domāt par to, cik būs slikti, par to, kā viņi mani apspēlēs. Viņiem pieredze, man - azarts, jaunība, vēl kādas citas kvalitātes. Esmu tuvu futbolistiem, es viņus ļoti labi pazīstu, man ar viņiem ir lielisks kontakts, viņi mani saprot no pusvārda.
Krasnožans mūsu grupas komandu Islandi nosaucis par vienu no piecām visstraujāk progresējošajām izlasēm Eiropā. Vai piekrītat? Varam kaut ko no viņiem pamācīties?
Tagad tas viss ir tik ļoti pieejams: jaunās programmas, idejas. Jā, viņš pieminēja, ka Islandē 7% nodarbojas ar futbolu, bet Kazahstānā - tikai viens. Nezinu, cik Latvijā. Islandieši ir spēcīgi.
Ja grupā ieņemsim 5. vietu - pēc Islandes -, vai tas būs zem mūsu iespēju robežas?
(Pārliecinoši.) Jā.
Ko jaunajā ciklā gaidāt no faniem?
Īstie fani saprot futbolu. Tādi bija, ir un būs. Kā jebkurš treneris un spēlētājs no faniem gaidu atbalstu jebkurā situācijā: gan laimē, gan nelaimē. Neko vairāk. Pats taču esmu līdzjutējs, kādu atbalstu pat grūtos brīžos. Jāsaprot futbols un realitāte.