Pēdējās dienās atjaunojusies diskusija par tēmu «nezāles neiznīkst» jeb «politiķi nekur nepazūd». Proti, daudzus tracina, ka pilsonis x it kā izkrīt no aprites, tomēr paiet pusgads gads - un raugi! - izskatās gluži apmierināts ar dzīvi, velns tāds, un ne vien nesāk ik rītu ar sevis šaustīšanu, bet nekaunas līst atpakaļ ar valsts budžetu tā vai citādi saistītos krēslos.
Te nu gan vispirms jāteic, ka kaut kas līdzīgs vērojams arī citās demokrātijās. ASV nepārvēlēti kongresmeņi vai senatori dodas strādāt par lobijiem un šādā statusā nopelna vairāk nekā iepriekš - izmantojot savus iedibinātos sakarus. Francijā t. s. caurkritušie politiķi naski pārceļas uz lielo uzņēmumu (turklāt ne tikai valsts) padomēm. Nav sveša arī «universālo speciālistu» tēma - Lielbritānijā dažs labs pilsonis pamanījies būt ministrs visnotaļ atšķirīgās nozarēs, Francijas jaunajā valdībā par iekšlietu ministru kļuvis kungs, kurš jaunajam prezidentam iepriekš bija tāds kā PR guru.
Labi, pieņemsim, ka mūsu bāleliņu un tautumeitu gadījumā šādas rokādes tomēr nav pieļaujamas, jo mūsējie - atšķirībā no citu valstu elites - ir zaglīgāki un dumjāki. «Protams, politiķi visur vienādi, tomēr citur vismaz viņi nestrādā pret sabiedrības interesēm...» Slidens arguments, jo par to, vai, piemēram, Obamas ārpolitika atbilst ASV ilgtermiņa nacionālajām interesēm, viedokļi krasi atšķiras. Vienkārši «veco demokrātiju» objektīvā priekšrocība ir tā, ka viņu kuģi ir lielāki un grūtāk apgāžami (to skaitā tāpēc, ka tajos labāk attīstīti konkurējoši, viens otru līdzsvarojoši varas centri). Jebkurā gadījumā ekspolitiķu izstumšana tikai tāpēc, ka a) viņi ir bijuši politiķi; b) kaut kādā brīdī kļuvuši nepopulāri, nešķiet tālredzīga, jo - ja viņiem par katru cenu būs jācenšas tikt pārvēlētiem, lai tikai neiegūtu caurkrituša politiķa stigmu, tad tas tikai vairos populismu un slieksmi labāk izvairīties no potenciāli nepopulāru lēmumu pieņemšanas. Mēs daudz runājam par jaunu cilvēku nepieciešamību politikā - vai tādi parādīsies, ja zinās, ka riskē iegūt spitālīgo statusu?
Cita lieta, ka nav skaidrs, kas tiek saprasts ar «iegūto pieredzi» - bieži piesaukto argumentu ekspolitiķu sēdināšanai jaunos krēslos. Kas tā ir par pieredzi? Agrāk iegūtie kontakti? Iespēja pa tiešo sazvanīt vajadzīgos cilvēkus? Viņi labāk zina, kā funkcionē varas mehānismi? Un? Tā ir diezgan apšaubāma priekšrocība, jo tās izmantošana faktiski iesaldē situāciju, ka lietas tiek «sakārtotas», «samenedžētas», izmantojot neoficiālas saiknes un kompromisus.
Īsi sakot, bijušā politiķa statusam nevajadzētu būt nāves spriedumam cilvēka tālākai darbībai publiskajā sektorā, tomēr viņu gaitām vajadzētu būt atklātām, argumentēti pamatotām un reālas konkurences apstākļos.