Tomēr viņš nezaudē cerības līdz pašam galam, un visā šajā laikā līdzās ir filmas uzņemšanas grupa. Gan brīdī, kad viņš iešļircina sev rokā morfiju, bez kura «būtu no sāpēm nobeidzies». Gan ar tostu «lai izdodas» iemalkojot grādīgos dzērienus, kuru dēļ sieva kopdzīvi atzinusi par neiespējamu un atradusi sev citu - Viktora patriotisko apsvērumu dēļ tik nīstās angļu tautības pārstāvi, un to piedot viņš nespēj. Gan sarunās ar kameras priekšā mulstošo _Gaiļezera_ slimnīcas ārstu, kuram Viktors izmisīgi lūdz palīdzību. Gan tiekoties ar sievu, meitu un māti, kurai vienīgajai vismaz ārēji izdodas saglabāt vēsu prātu.
«No dramaturga ciniskajām pozīcijām raugoties, situācija bija labākā, ko var vēlēties, lai cik tas pretīgi izklausītos,» atzīst Andris, kurš sastapis Viktoru, kad devies uz Gaiļezera slimnīcu tikties ar cilvēkiem, kuriem ārsti vairs nedod cerības. «Pirms gadiem trim četriem biju salasījies Haidegeru un Sartru, mēģinot saprast skaudro nāves jēgas tēmu kā pretmetu dzīves jēgai. Tas mirstīgums ir obligāts - kā ceļazīme, lai mēs iespringtu uz kaut kā saturīga, jēdzīga izdarīšanu. Kapelāns no Gaiļezera letālo pacientu nodaļas jeb pārceltuves, kā mēs sākumā bijām iesaukuši filmu, teica viedus vārdus: ja nebūtu nāves, laiks piedzīvotu totālu inflāciju. Visi zina, ka mirs, bet šiem cilvēkiem laiks līdz tam mirklim pēkšņi ir saspiests,» stāsta Andris un piebilst, ka no visiem šiem cilvēkiem strāvojis miers un sajūta, ka viss jau ir beidzies. Viktors no tur sastaptajiem vienīgais nav bijis mierā ar savu situāciju un bijis gatavs cīnīties.
Sakritību virkne
Vienā brīdī Andris pat noticējis, ka Viktors izdzīvos, un kopā ar viņu plecu pie pleca iesaistījies cīņā pret nenovēršamo. «Mani nevarēja neuzrunāt vairākas sakritības. Mums abiem ir trīsdesmit viens gads, abiem ir meitas, abi dzīvojam Āgenskalnā, viņam ir dzīves dilemma starp rokenrolu un ģimeni, un man arī tāda piemīt, tāpat kā mums daudziem,» stāsta Andris. Viņam šī ir otrā dokumentālā filma pēc 3000 km līdz apsolītajai zemei, kura radās, kad «piegriezās» viss, kas saistīts ar ziņām un televīziju pēc producenta darba raidījumā Bez tabu.
Tad, kad Andris jau zinājis, ka Viktors tūliņ mirs, viņam pašam piedzimusi meita. «Tas ir baigi O.K., ka dabā ir līdzsvars - viens aiziet, lai dotu vietu citam, bet, kad pats esi pa vidu starp šīm šūpolēm - galu un sākumu -, tad ir baigi dīvainā sajūta. Kad tev mirst vecmāmiņa, ir savādāk - tu koncentrējies uz sadzīviskām lietām: vai viņai nepietrūkst zāļu, vai viņai nesalst, bet tad nepietiek laika eksistenciālām pārdomām, ko tas viss nozīmē. Kad vienā istabā tev skan bērna raudas, bet otru, man filmu montējot, Viktors ir pierunājis pilnu, turklāt neskaitāmas reizes atkārtojot vienas un tās pašas frāzes - viņš ar mums te sarunājās veselu gadu…»
Zem Gaujas zīmes
Andris min vēl kādu interesantu un pat mistisku sakritību virkni - iepretī iecienītajam Tērbatas ielas krodziņam, kura nosaukums ir Andra uzvārda brālis - Gauja -, atrodas slavenā Dzeltenā pastnieka Ingus Baušķenieka mājas studija, kur tapis un pavisam nesen izdots dažādās ballītēs pieprasītās Andra muzikālās grupas Suņa stunda pirmais albums Kolka. Un nu Andris atkal daudz laika pavada tai pašā mājā, tikai stāvu augstāk, kur sadarbībā ar Jura Poškus studiju Fa filma top nākamais ekrāna darbs par viena Latvijas pagasta cīņu pret ģimeni - brāli un māsu, kuru kopdzīvē dzimuši divi bērni: «Mani ne tik daudz interesē incests, kā sabiedrības reakcija, līdz pēdējam brīdim neiejaucoties, un tikai tad, kad bērni jau piedzimuši, notiek mēģinājumi šķirt to ģimeni, un nu džeks ir ielikts uz īsu laiku cietumā, lai viņu vēl vairāk satracinātu kā bulli, jo pēc gada viņš atgriezīsies…»#
Filma
Viktors. Dok. filma (52 min).
Pirmizrāde kinoteātra Rīga Mazajā zālē 11.VI plkst.18.
No 12. līdz 18.jūnijam K.Sunī