Dailes teātra Mazajā zālē nesen notika Važdi Muavada skarbās melodrāmas Ugunsgrēki pirmizrāde. Tviterī izskanējušas pirmās emocijas. Dita Jonīte:†«Ir lepnums un gandarījums, ka @Dailesteatris atļāvies runāt par tik sarežgītām un sāpīgām tēmām. Arī forma veiksmīgi atrasta.» Vilnis Auzans: «Pērciet biļetes un skatieties Ugunsgrēki. Smagi, bet labi, patiešām labi.» Inga Dzintare: «Ugunsgrēki - izrāde kā aizraujoša grāmata, no kuras nav iespējams atrauties. Ārkārtīgi spēcīgi un emocionāli.»
Režisors Mārtiņš Eihe gan nemēdzot lasīt replikas sociālajos tīklos, taču izrādēs ļoti uzmanīgi vēro skatītāju reakciju. Mēģinājumu laiks Ugunsgrēkiem bija īss un saspringts. «Pirmizrādēs vienmēr ir paaugstināta stresa situācija,» viņš skaidro un turpina: «Vieglāk ir gan pirms, gan arī pēc tam.» Taču arī viņš ir apmierināts ar rezultātu, nu tagad atliek vērtēt skatītājiem un kritiķiem.
Kanādas dramaturga un režisora Važdi Muavada lugā Ugunsgrēki savijas stāsts par mīlestību, naidu un samierināšanos. Darbība notiek Libānas kara laikā - pagājušā gadsimta 70. gados. Lugas autors to ir pats pieredzējis, jo viņam bija septiņi gadi, kad tā sauktajā arābu Šveicē - Libānā, kur pirms tam mierīgi sadzīvoja kristieši un musulmaņi, sākās karš un neviens nesaprata, kāpēc, kurš pret kuru. Lai izpildītu mātes Navālas pirmsnāves vēlēšanos, viņas bērniem jāatgriežas sievietes pagātnē, jāiepazīst tēvs un brālis, jāatrod saknes un katram savas dzīves jēga. Izrādes varoņiem jānoiet visai šausminošs ceļš - no tagadnes uz pagātni, no klusēšanas uz atzīšanos. Emocionālā stīga izrādē ir piedošana. Gandrīz visi lugas varoņi nonāk šī jautājuma priekšā un pārliecinās, palūgt piedošanu pat ir vieglāk nekā piedot, saka režisors.
Kad varēja izvēlēties no tulkotājas Ingas Rozentāles-Pejū piedāvātajām sešām lugām, M. Eihes izvēle bija nejauša, bet likumsakarīga. Lugas tēma tajā brīdī saskanēja ar Ukrainas notikumiem. Taču M. Eihi uzrunāja arī paralēles ar Latvijas vēsturi - Otro pasaules karu, kad pretstatīti tika leģionāri un sarkanā armija.
Skatītājiem ar vārdu «ugunsgrēks» var gadīties arī misēklis, jo sociālajā telpā daudz atpazīstamāks ir seriāls Ugunsgrēks. Par to, ka tuvāka varētu būt izklaide, režisors nešaubās. «Teātri spēj piedāvāt dažādību, un katrs var atrast to, kas viņam attiecīgajā brīdī vajadzīgs,» mierina M. Eihe. Izrādei ir pieteikums, ka bērniem līdz 14 gadiem nebūtu to ieteicams skatīties. «Sižetā ir daudz skarbu lietu, bet izrādi redzējusi arī mana sešgadīgā meita. Ja vari runāt ar savu bērnu par skarbām un ne tik priecīgām lietām, tad viss ir kārtībā,» teic režisors.