Nav iespējams iebilst apgalvojumam, ka evolūcija ir labāka par revolūciju, tiesa gan, ar būtisku iebildi, ja vien evolūcija vispār ir iespējama. Tikpat likumsakarīgi ir tas, ka asiņainā notikumu gaita tā saucamā Arābu pavasara skartajās valstīs izraisa tieši šādu jautājumu. Tātad - vai izlietās asinis ir bijušas iespējamo nākotnes pārmaiņu vērtas? Tas ir jautājums, uz kuru atbildēt ir ārkārtīgi grūti. Un sevišķi grūti, ja to mēģina darīt vērotājs no malas, kādi šajā gadījumā esam mēs, eiropieši. Taču atbildēt vajag arī mums, Eiropas Savienībai kopumā, jo tikai atkarībā no izpratnes varam veidot savu attieksmi un atbilstoši tai arī rīkoties. Jāpiekrīt bijušajam britu premjerministram Tonijam Blēram, kas, analizējot dramatiskos notikumus arābu valstīs, nācis pie atziņas, ka šis ir laiks nevis izmisumam, bet aktīvai darbībai.
Nepieciešams atzīt, ka dzīvojam tieši pārmaiņu laikā un vecā kārtība, kas gadu desmitiem pastāvējusi Tunisijā, Lībijā, Ēģiptē, Sīrijā un citās arābu valstīs, vairs ilgāk nav varējusi pastāvēt. Ideja par «stiprā cilvēka» režīmu, kas rūpējas par kārtību, ar kuru uztur kontaktus visa pārējā pasaule, jo šī persona ir iepriekš paredzama, turpmāk vairs nav produktīvi izmantojama. Arī nav atšķirības, vai šis «stiprais cilvēks» ir psihopāts kā Sadams Huseins, vai arī tik mērens kā Hosni Mubaraks, kas uzturēja mieru visā reģionā. Jāatzīst, ka ne tikai mēs, bet arī nemierīgās arābu valstis dzīvo XXI gadsimtā. Šo valstu iedzīvotāju liela daļa nevēlas dzīvot tāpat kā aizvadītajos beidzamajos 50 gados. Viņi grib brīvi izteikties, tikt uzklausīti un arī veidot savas valsts politiku.
Var tikai apbrīnot, cik mierīgi daudzi bēgļu gaitās nonākušie sīrieši runā par nepieciešamajām pārmaiņām. It kā nebūtu piedzīvots bezgala daudz ciešanu, kam vajadzētu vismaz viest šaubas par uzsākto cīņu. Iespējams, runa ir par savas taisnības apzināšanos. Jaunu sevis un savas pašvērtības novērtējumu, kas arī pamudinājis uzsākt cīņu ar veco gadu desmitus pastāvējušo kārtību. Tā ir patiesība, kad bēgļi no Sīrijas atgādina notikumu gaitu, uzsverot, ka sešus, pat septiņus mēnešus opozicionārās prasības tikušas izteiktas tikai mierīgā civilizētā veidā, līdz prezidenta Asada vara pielietojusi spēku. Tikai nākotne ļaus objektīvāk izvērtēt šīsdienas notikumus, jo tikai tad varēs redzēt, ko nākamā sīriešu paaudze pateiks par šiem traģiskajiem notikumiem.
Nav nekāda iemesla iebilst pirms dažiem gadiem studijas beiguša sīrieša apgalvojumam, ka šīs valsts iedzīvotāji ir gatavi demokrātijai. Pat ja izpratne par to ir zināmā mērā atšķirīga, nedrīkst neievērot šī cilvēka teikto, ka vēlēšanas ir uzskatāmas par vēlēšanām tikai tad, ja tajās piedalās vairāk nekā viens kandidāts.