Turpat netālu kādā publiskās tualetes saimniecības telpā, cita pie citas saspiedušās, sildās un smēķē mazgadīgās mūziķa fanes, kuras aizgājušas no mājām un apmetušās pēc iespējas tuvāk elka kapam. Kāda jau pieaugusi sieviete apgalvo, ka slēgusi debesu laulību ar Viktoru Coju jau pēc viņa nāves. Mazais, bet jau motociklista ādas jakā ar spožiem rāvējslēdzējiem un kniedēm ģērbtais Coja dēls stāsta, ka esot sacerējis veselu lērumu dziesmu, un vienu no tām arī nodzied - kaut ko tekstuāli un muzikāli bērnišķīgi naivu, bet ar nepārprotamu sava tēva daiļrades piesitienu.
Ar mazliet nicīgu smīnu sejā melnā tērpušies puiši aizsmēķē cigaretes - fonā uz milzu formāta fotogrāfijas to pašu dara Viktors Cojs. 80.gadus pieredzējušajiem Austrumeiropas iedzīvotājiem viņš ir reizē Elviss Preslijs, Džims Morisons un Īans Kērtiss, jo nav otra tāda kulta mūziķa, kurš, atsaucoties uz jaunā viļņa un pankroka laulības bumu pasaulē, melodiskās dziesmās agresīvā intonācijā izdziedātu jebkura laikmeta jaunieša sāpi krievu valodā.
Pie Coja pieminekļa Tukuma pusē tajā vietā, kur viņš 1990.gadā ar savu auto ietriecās pretimbraucošā autobusā, joprojām regulāri notiek piemiņas rituāli ar svecēm, dziesmām un, protams, kūpošām cigaretēm. Tunelī pie Centrālās stacijas Rīgā joprojām sastopami vīri ar ģitārām, kuri, šķiet, miljono reizi savā dzīvē ar akmens sejām dzied Gruppa krovi (Asins grupa) vai Mi ždjom peremen (Mēs gaidām pārmaiņas). Protams, laiks ir slota, kas šīs tradīcijas pamazām aizslauka pagātnē. Kopš Vecrīgas ielās dominē angliski runājoši tūristi, daži, iepriekš tikai Coja repertuāru malušie jaunieši, nu pārgājuši uz bītliem un citu zagraņicu. Jo citādi meitene ar cepuri rokās, kas uzstājīgi katram garāmgājējam prasa kādu «kapeječku muzikantam», neko nesavāks leģendārajai Coja apdziedātajai cigarešu paciņai, ar kuru rezervē viss šķiet mālējamies nebūt ne tik sliktās krāsās (jesļi jestj v karmaņe pačka sigaret/značit vsjo ņe tak už ploho na sevodņašņij ģeņ).
1992.gadā - divus gadus pēc Coja nāves - pabeigtā un tagad digitāli restaurētā Alekseja Učiteļa dokumentālā filma nepalīdzēs izprast rokgrupas Kino līdera Viktora Coja fenomenu labāk par pašām dziesmām, toties atgādinās, ka viņš, jau būdams stadionu zvaigzne, tāds nejutās, jo joprojām strādāja par kurinātāju un šķipelēja ogles. Lūk, kur daudz īstenāks working class hero par to, kurš braukāja ar apgleznoto rolsroisu.