I. Sudraba saskatīja slikto pat tajā, ar ko Vienotība un viens no tās līderiem Valdis Dombrovskis ir lepojies pie katras izdevības. Tas ir Latvijas veiksmes stāsts. Atzīstot, ka tas ir nostabilizējis atsevišķus makroekonomiskos rādītājus un tāpēc izskanējis Eiropā, I. Sudraba sacīja: «Taču Latvijā tas atspoguļojas tikai lielas tautas daļas nabadzībā. Šis tā dēvētais Latvijas veiksmes stāsts ir ierakstīts vēsturē ar cinisku varas liekulību, atklātiem meliem un neizpildītiem solījumiem.»
No sirds Latvijai ir dzimusi «kā tīrs un nesagandēts avots», teica I. Sudraba, lai labāk ilustrētu, ar ko partija atšķiras no citām. Viņai ir padomā vairākas lietas, ko plānots piedāvāt. Vispirms jau jauna valsts attīstības stratēģija. Tas varētu būt viens no grūtākajiem uzdevumiem, ja atceras, cik smagi un ilgi, iesaistot ļoti plašu ekspertu un nozaru pārstāvju loku, Pārresoru koordinācijas centra vadībā tika sagatavots Nacionālais attīstības plāns, uz kura pamata ir plānota arī Eiropas Savienības fondu līdzekļu pieejamība nākamajā periodā. Taču jaunā spēka dibinātāji ir apņēmības pilni «restartēt ne tikai ticību valstij, bet arī pašu valsti». Viņi iestāsies arī par visas tautas vēlētu Valsts prezidentu un vēlēšanu sistēmas maiņu, lai pilsoņi var balsot ne tikai par partijām, bet arī par personālijām. Jauktās vēlēšanu sistēmas ideja daļā sabiedrības allaž ir bijusi populāra.
Kongresā I. Sudraba iepazīstināja arī ar cilvēkiem, ar kuriem kopā iecerējusi mērķus sasniegt. Te No sirds Latvijai kopsapulcē notiekošais jau atšķīrās no citviet redzētā. Ja priekšsēdētāja tiesības nominēt paša izraudzīto valdes sastāvu nav reta parādība, tad tās ievēlēšanu atklāti, balsojot «par sarakstu kopumā», gan grūtāk atminēties. Daži delegāti ierosināja balsojumu par katru kandidātu atsevišķi, bet sapulces vadītājs Artūrs Patmalnieks bija stingrs: «Kārtība ir tāda, kādu vairākums ir noteicis. Aicinu diskusiju izbeigt un balsot par valdi.» Turklāt balsot varēja tikai par vai pret, bet nebija iespējas atturēties. Žurnālisti novēroja, ka balsošanā piedalījās arī kāda persona, kas acīmredzot nebija reģistrējusies, jo, balsojot par, izmantoja Satversmi zaļas krāsas vāciņos, bet, kad gribēja izteikties pret, palūdza kaimiņienei sarkano balsošanas zīmi.
Priekšsēdes piedāvātajā valdē būs viņas tuvākie domubiedri - ģimenes lietu speciāliste Diāna Novicka, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdis Gunārs Kūtris un uzņēmējs Viesturs Tamužs. Kopā ar viņiem strādās arī sociālo jautājumu pārzinātājs Aivars Meija. Arhīvs liecina, ka viņš ir bijis Pilsoniskās savienības biedrs. Valdē ievēlētajam Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktoram Andrim Priekulim ir TB/LNNK gūtā pieredze. Valdē būs arī uzņēmējs Raimonds Nipers no Dagdas un Aldis Kromans, «kurš pats dzīvē visu sasniedzis», kā viņu raksturoja priekšsēde.
Ar citās partijās gūtām iemaņām vēl var lepoties Ētikas komisijas loceklis Guntars Viziņš, kurš šādā komisijā strādāja arī tad, kad bija Reformu partijā. No tās uz jauno spēku ir atnākusi arī jelgavniece Inese Varslavāne, kura bija viena no nedaudzajām, kas tika pie vārda. Tiesa, ne debašu daļā, kādas nebija, bet gan tad, kad darba kārtībā bija apsveikumi un novēlējumi. Iespēju runāt izmantoja arī lauksaimnieks Jānis Garbovskis, kurš jauno spēku nodēvēja par Latvijas gābšanas partiju un teica: «Mums tagad ir pienākums sagatavot tautu šim atbildīgajam brīdim.» Ar to domāts I. Sudrabas un viņas domubiedru uznāciens uz politiskās skatuves. Arhīvs liecina, ka J. Garbovskis ir kandidējis uz 11. Saeimu no Saskaņas centra. Partijai būs arī sava himna, par ko parūpējusies tās dibinātāja, komponiste Agneta Krilova. NSL dibināja 247 biedri, kuru reģistrēšanās pie notāra bija tik labi organizēta, ka neradīja nekādus organizatoriskos traucēkļus, ar ko arī šī partija atšķīrās no citām.