Es gribētu ticēt, ka kaut kādā mērā var. Bet galvenajos vilcienos ar tām vai citām izvēlēm lēmumus pieņem politiķi, jo to nosaka mehānismi, kādi tie ir izbūvēti. Tajos varētu vienīgi ieviesties sistēmiskā kļūda. Un tā būtu sabiedrības laime, ja tas tā notiek. Jo principā, ja sistēma un mehānismi darbojas precīzi un perfekti, tad patiesībā sabiedrība nevar ietekmēt procesus. Runājot par Latvijas Televīzijas jaunās valdes kandidātu izvēli, jāsaka, ka sabiedrības iespēja ietekmēt šo procesu ir visnotaļ nosacīta. Šajā pēdējā brīdī, kad publiskajā telpā parādīsies šie deviņi kandidāti, tad kaut kādā mērā sabiedrība, iespējams, spēs iejaukties. Ja šie kandidāti kaut kādā veidā mēģinās ietekmēt publisko telpu - tad jā. Bet, kā rāda jau iepriekšējā prakse ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu (NEPLP) kandidātiem, dienaskārtību lielākoties noteica politiskā elite. Un mazāk tika ņemts vērā nevalstisko organizāciju viedoklis. Daļēji, jā, bet galvenajos vilcienos šo lēmumu pieņēma politiķi.
Bet vienmēr taču NEPLP sastāvu ir noteikuši politiķi.
Loģiski. Mūsu sabiedrisko mediju uzraudzības modelis - tā ir politiska piramīda, kurā vispirms Saeima ievēl NEPLP locekļus. Pēc tam šie NEPLP locekļi, kurus politiski ir izvēlējusi tā vai cita partija, ieceļ sabiedriskā medija vadītājus. Līdz ar to politiķi diktē noteikumus, ņemot vērā to, ka sabiedriskais medijs tiek finansēts no valsts budžeta. Savukārt instrumenti, kā organizēt un vadīt sabiedrisko mediju, ir jau atrunāti iepriekš un skaidri definēti.
Savukārt, ja pajautāšu jebkuram NEPLP loceklim vai sabiedriskā medija vadītājam, viņš to noliegs.
Tiešā vai netiešā veidā šī politiskā ietekme notiek. Otra lieta ir tāds faktors kā pašcenzūra. Iekšējā pašcenzūra, kura ļoti izteikti darbojas Latvijas publiskajā telpā - medijos, sabiedriskajās organizācijās un sabiedrībā vispār. Šie cilvēki, kuri iet uz šiem amatiem jau a priori, apzinās, ka viņi pārstāvēs tos vai citus uzskatus, jo viņus deleģē tie vai citi politiķi. Šīs sarunas jebkurā gadījumā notiek, pirms politiķi pieņem šos lēmumus. Arī šīs atlases laikā, kad tika pieteikti kandidāti uz sabiedriskā medija valdi, man zvanīja ļoti daudz bijušo kolēģu, industrijas cilvēku, kuri potenciāli vēlējās pieteikties. Viņiem bija viens vienīgs jautājums: «Kā tev šķiet, ar ko politiski jārunā?» Tas vien liecina par mūsu kultūru, kā tiek organizētas un kārtotas lietas. Kandidāti a prori saprot, ka viņiem ar kādu no politiskajiem spēkiem ir jāvienojas, lai viņi varētu kaut pietuvoties šai atlasei. Tāpēc man liekas, ka atlase pašlaik ir tāda pseidodemokrātijas būvēšana ar šo Fontes līdzdalību, kur principā līdz demokrātijai vēl ir stipri tālu. Tieši tāpēc es jau vērsos pret šo mehānismu - personāla atlases kompānijas Fontes līdzdalību šajos politiskajos procesos. Normāli personāla atlases kompānija pati piedāvā kandidātus, nevis otrādi - kopā ar padomes locekļiem piedalās šo kandidātu atlasē.
Vai ir vērts vairs uzdod jautājumu, vai ir vajadzīgs vienots sabiedriskais medijs, vai tas ir jau izlemts jautājums?
Pašreiz mūsu valstī moderni ir tā organizēt jautājumu izlemšanas procesu, ka Ministru kabinets izvirza uzstādījumus un šie uzstādījumi tiek pildīti. Ar to es saskaros ne tikai jautājumā par sabiedriskā medija koncepciju un izveidi. Ir Ministru kabineta uzstādījums - un mēs to ļoti cītīgi un rūpīgi izpildām. Līdz ar to vairs nekāda kvalitatīva, objektīva analīze nenotiek.
Galu galā par sabiedriskā medija koncepciju tomēr lems Saeima.
Ir lietas, kuras var optimizēt, var apvienot. Taču es negribētu piekrist tam, ka ir jāapvieno saturs. Tāpat, pirms kaut ko apvienot, ir nepieciešams izvērtēt abu pušu - gan radio, gan televīzijas - kvalitātes. Šobrīd Latvijas Radio atbilst tām funkcijām, ko sabiedrība prasa no sabiedriskā medija, un arī tā finansējums ir vairāk vai mazāk adekvāts. Taču jautājumā par televīziju tas ir citādi. Radio funkcionē, un nevajag izjaukt to, kas ir. Taču valsts televīzijā problēmas ir krājušās un no padomju laikiem vilkušās līdzi kā tāds liels sniega blāķis. Manā uztverē vispirms ir vajadzīgs medija iekšējais audits un tikai tad lēmums - apvienot vai neapvienot.
Varbūt tas nav tāpēc, ka vienota sabiedriskā medija veidošanā galvenais nav ekonomiskā efektivitāte, bet vienota ideoloģiska instrumenta izveide?
Sabiedriskajam medijam nepieciešamais finansējums piecos gados 152 miljoni - tas ir vairāk nekā 30 miljoni gadā - ir krietni liels. Ar šādu finansējumu varētu brīnumu lietas izdarīt. Salīdzinājumā ar pašreizējo, kur Latvijas Televīzijai ir ap deviņi miljoni, bet Latvijas Radio četri.
Ja sabiedriskajam medijam divkāršotu finansējumu, tad varbūt arī tā kvalitāte uzlabotos arī bez apvienošanas?
Pašreiz ir ļoti vilinoši paņemt šo milzīgo finansējuma daudzumu, nesaprotot kam un kādiem mērķiem to tērēt. Te ir zināmas bīstamības. Ja valsts gadā tirgū iegāzīs 30 miljonus, nesaprotot, kādiem mērķiem, no tā cietīs viss tirgus. Par satura kvalitāti vispār neviens nerunā.
Kā nerunā? Būšot vienota ziņu platforma, uzlabosies to kvalitāte.
Bet kas ir šis saturs? Ja es klausos šīs pašas interneta platformas veidotāju, dzirdu, ka viņa galvenais teksts ir nevis par satura kvalitātēm, bet par misiju.
Ir ārvalstu televīzijas, internets, varbūt sabiedriskajam medijam ir jāveido mūsu pašu nacionālā informatīvā telpa?
Tad esiet tik laipni un izskaidrojiet to sabiedrībai. Nevis stāstiet, kā investēsiet ēkā un kādas tehnoloģijas tajās ieliksiet. Par satura kvalitāti diskusijas mums nav bijis. Ja analizējam komerctelevīziju un sabiedriskās televīzijas saturu - tie ir tik ļoti līdzīgi, ka skatītājs, ieslēdzot televizoru, vairs nesaprot, ko viņš skatās - komerctelevīziju vai sabiedrisko televīziju. Un tad ir jautājums, kāpēc mums, sabiedrībai, par to ir jāmaksā 30 miljoni gadā, ja to pašu varam saņemt komerckanālos? Ar ko konkrēti, nevis lozungos, sabiedriskā televīzija atšķirsies no komerctelevīzijas? Tomēr, ja politiķiem sabiedriskais medijs ir tikai instruments, ar ko uzvarēt kārtējās vēlēšanās, pie kvalitatīva un laba sabiedriskā medija mēs nekad netiksim.