Simanovs tobrīd bijis afekta stāvoklī - mīlestība pret mātes atstāto meitu Alisi vienā mirklī pārvērtās nežēlīgā naidā. Tas bija brīdis, kad Latvijā ieradās meitenes māte un paziņoja, ka grib viņu vest uz Īriju. Tad lai netiek nevienam, tāda varētu būt slepkavības loģika.
Diena jau ziņoja, ka slepkavība notika 29. aprīlī ap plkst. 1.00 naktī. Septiņus gadus vecā Alise tika nodurta ar vienu spēcīgu naža dūrienu. Vēlāk viņa tika aiznesta uz piemājas garāžu. Aptuveni pēc stundas V. Simanovs piezvanījis sievai - Alises mammai - un atzinies, ko izdarījis, un norādījis, kur meklēt meitu. Pats viņš devās bēgļa gaitās, taču jau ap pusdienlaiku policija viņu aizturēja kādā neapdzīvotā ēkā, šokā un alkohola reibumā.
Jēkabpils policijas iecirkņa priekšnieks Zigmunds Januševskis norāda, ka viņš atzinies nozieguma izdarīšanā un brīdī, kad tiesa lēma par drošības līdzekļa - apcietinājuma - piemērošanu, teicis, ka izdarīto nožēlo.
«Jēkabpilī ir daudz ģimeņu, kuras atrodas krietni lielākā riska zonā. Sagaidījām traģēdiju tur, kur to galīgi negaidījām,» Dienai savukārt saka Jēkabpils bāriņtiesas priekšsēdētājs Tālis Zalva. Jo īpaši šokēti vietējie ir par to, ka nogalināts bērns - tas, ko kā vērtību pats V. Simanovs vienmēr ir izcēlis.
Meitu lutinājis
Kā stāsta Jēkabpils Sociālajā dienestā, kopā V. Simanovam ar sievu bijuši seši bērni - abiem pa diviem no iepriekšējām laulībām un divi kopīgi, arī visjaunākā Alise, kura dzīvoja pie tēva. Mamma, pēc kaimiņienes Ludmilas stāstītā, jau aptuveni gadu dzīvojot Anglijā pie savas vecākās meitas.
«Viņš Alisi audzināja viens un ļoti mīlēja viņu,» saka Ludmila. Sadzīves apstākļi V. Simanovam gan bijuši ļoti trūcīgi. Jau kopš 2008. gada decembra viņš bijis bezdarbnieku uzskaitē, dažkārt strādājis pagaidu darbus, bet pamatā pārticis no bezdarbnieka un bērna pabalsta, taču, par spīti tam, meitai neko nežēloja.
Jēkabpils Poļu pamatskolas direktore Zanda Skutele atceras, ka Alise pat ģērbusies nedaudz labāk par pārējiem bērniem, arī kabatasnaudas saldumiem viņai bijis vairāk nekā citiem. «Ja nezinātu, kur un kā viņa dzīvo, skolā varēja rasties iespaids, ka meitene dzīvo ļoti labvēlīgā vidē,» sacīja Z. Skutele. Viņa Alisi atminas kā temperamentīgu meiteni, kura viegli komunicējusi ar vienaudžiem, bijusi jautra un pozitīva.
Arī pats V. Simanovs, pēc tuvāko stāstītā, bijis karstasinīgs. Kaimiņiene atceras, kā reiz kāds jauneklis viņu izsmējis par čigānu tautību un V. Simanovs uz to reaģējis ļoti asi. «Spārdīja kājām tā, ka zēns kādu laiku gulēja zemē, nespēdams piecelties,» saka Ludmila. Tiesa, piemājas veikala pārdevēja Lana tomēr uzsver: «Visā šajā ģimenē viņš bija solīdākais un pieklājīgākais. Meitu mīlēja un savu iespēju robežās lutināja, pirka viņai visu, ko viņa vēlējās.»
Tikās bāriņtiesā
Viss sagriezās dienu pirms slepkavības, kad Latvijā ieradās Alises mamma. Kā var saprast, abu vecāku starpā valdījis nopietns konflikts - V. Simanovs bija liedzis mātei apciemot meitu mājās, tāpēc māte devās uz skolu. Tajā dienā gan Alisei sāpējis vēders un tēvs viņu bija aizvedis pie ģimenes ārsta. Tās pašas dienas pēcpusdienā Alise un abi vecāki jau tikās bāriņtiesā. «Katrs savā kabinetā konsultējās par bērna turpmākās dzīvesvietas jautājumiem, katrs no vecākiem gribēja, lai bērns dzīvo ar viņu,» sacīja T. Zalva. Ar Alisi savukārt runāja psihologs. Viņa secinājums bija īss - meitene mīl abus vecākus un vēlas, lai viņi dzīvo kopā. Vienos naktī Alises brīnumzeme un sapņi izgaisa uz visiem laikiem. «Nevienam bērns netika. Saplēsa kā plīša lācīti, raustot katram uz savu pusi,» ar skumjām nosaka kaimiņiene Ludmila.
Bāriņtiesas vadītājs noliedz, ka būtu bijuši kādi mājieni, ka Alise tiks mammai, savukārt kriminālistikas psiholoģes vīrieša rīcībā saskata afekta stāvokli. «No mīlestības līdz naidam viens solis. Tēvs par meitu rūpējās ilgākā laika periodā, bet tagad atbrauc māte un vēlas atņemt viņam šo lolojumu. Iekšējais pārdzīvojums par notikušo bija tik spēcīgs, ka vīrietis neizturēja,» norāda psiholoģe Dace Rolava. «Ja šis cilvēks, riskējot ar savu dzīvību, spēja izglābt ledū ielūzušo pusaudzi, viņš ir gatavs galējībām.» Savukārt Veronika Semenkova, kas gadiem ilgi strādājusi ar slepkavu psihi, Dienai skaidro: «Ilgstoši krājot negatīvas emocijas, kāda reize vienmēr būs pēdējā, kad rīcībā parādās visas ilgstoši slēptās novirzes.» Šis pēdējais piliens, iespējams, arī tieši bija meitenes mātes rīcība.
D. Rolava uzskata, ka, tiesājot tēvu, šie visi apstākļi jāņem vērā kā atbildību mīkstinoši. Lai konstatētu afekta stāvokli, tiek veikta psihodiagnostika, kuras laikā speciālisti izvērtē ne tikai nozieguma izdarīšanas apstākļus, bet arī attiecīgās personas iespējamās patoloģiskās novirzes un iespējamos pārdzīvojumus. «Afekta stāvokļa kulminācija ilgst tikai dažas minūtes, bet krāties tas var pat pusotru gadu,» norāda V. Semenkova.
«Lai kādi būtu nozieguma iemesli, attaisnojuma tam nav. Atklāti sakot, neredzu šim cilvēkam nākotni,» smagi nopūšas Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrības prezidents Normunds Rudevičs, kurš reizē ar Latvijas lepnuma balvas pasniegšanu pasniedza viņam īpašu romu tautas apbalvojumu.Psiholoģe D. Rolava gan aicina tik viegli cilvēkus nenorakstīt: «Savā uzbūvē un emociju izpausmē esam tik atšķirīgi! Esam salikti no tik dažādiem elementiem!»