«Cilvēki mēdz domāt, ka pūtēju orķestris ir tāds ugunsdzēsēju orķestris. Rīga skan tik smalki, niansēti un krāsaini kā īsts simfoniskais orķestris,» priecājas Vestards Šimkus. Kopspēli viņš gaida ar lielu nepacietību, jo līdz šim Rapsodiju blūza stilā spēlējis tikai ārkārtīgi sarežģītajā un virtuozajā, paša Gēršvina veidotajā klavieru solo versijā. Orķestris Rīga un Vestards Šimkus Gēršvina blūzu rapsodiju atskaņos arī Latvijas mūzikas dienās Pēterburgas konservatorijas Lielajā zālē.
Kaut kas neparasts: neraugoties uz aizņemtību, Vestards līdz Ziemassvētkiem atradis iespēju četras reizes uzstāties Rīgā, Lielajā ģildē. Tieši pēc mēneša, 21. oktobrī, viņš kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un savu vismīļāko diriģentu Karelu Marku Šišonu spēlēs Bēthovena 4. Klavierkoncertu, ar kuru savulaik uzvarēja Marijas Kanalsas konkursā Barselonā un kuru sauc par «sev mīļākā komponista vismīļāko klavierkoncertu». Atskaņot to kopā ar Šišonu esot sapņu projekts. Pianists priecājas, ka 12. novembrī ar Liepājas simfonisko orķestri viņš Rīgā atskaņos Andra Dzenīša klavierkoncertu, ko pavasarī pirmatskaņoja Liepājā. Savukārt koncertā 9. decembrī viņš prezentēs savu jauno, Vācijā kompānijas Ars izdoto Bēthovena sonāšu albumu, kurā skanēs arī viņa slavenās Eiropas Savienības variācijas par Bēthovena 9. simfonijas tēmu.
Latvijā Vestards muzicēs starp solokoncertiem Hamburgas Mūzikas akadēmijas zālē (26.X), Maskavas Mūzikas namā (novembrī) un Granadā, kur šomēnes noslēgs pavasarī iesākto koncertturneju ar dažādiem Spānijas orķestriem. «Visu mūžu atcerēšos pagājušo sezonu, kad mēneša laikā bija pusotru reizi jāapbrauc apkārt pasaulei un katru vakaru bija koncerts citā kontinentā. Es ceru, ka tas vairs neatkārtosies, jo tobrīd mans vienīgais uzdevums bija izdzīvot,» - tā Vestards, priecādamies, ka šosezon pārsvarā ceļos pa Eiropu un Krieviju. «Aizvadījis dzīvē visaizņemtāko vasaru un pabeidzis koncertsērijas Spānijā un Francijā, es paņēmu trīs brīvdienas, kuras vienkārši nogulēju Vidusjūras krastā. Viļņu šļaksti un visapkārt tikai zila debess un jūra... Atbraucu melns, melns.» Vestards atklāj, ka arī šomēnes Granadā «nočiepšot» vienu dienu. Viņš to sauc par laimes zagšanu.
Kā viņš vērtē vēlēšanu rezultātus? «Mani uzjautrina tas, ka ar politiku un ekonomiku nesaistītiem cilvēkiem uzdod šādus jautājumus. Lai analizētu procesus, tajos ir jāiedziļinās, un vissliktākais ir kādu slavenu cilvēku populistiski saukļi, uz kuriem mediji cer, ka «pavilksies» sabiedrība.. Personiskā sajūta ir neatkarīga no vēlēšanu rezultāta, jo es uzskatu - latvieši ir dimbā! Kopš mums ir starptautiskais aizdevums, Latvija vairs nav neatkarīga un mēs vēl ilgi nedzīvosim normālā, turīgā zemē. Dzirdēt, ka cilvēki, kuri saņem fantastiskus atalgojumus ar šo valsti saistītās iestādēs, saka, ka krīze ir pārvarēta un viss ir labi, man gribas drusku iebilst, jo milzīgs sabiedrības daudzums dzīvo arvien sliktāk un tāpēc galu galā pamet valsti. Tas ir vislielākais noziegums pret Latvijas tautu, ka radīti apstākļi, lai tā notiktu. Runāt par augšupeju šādā kontekstā ir vairāk nekā bezkaunīgi.»