Tamperes festivāls atgādināja un uzmundrināja, ka acīmredzot mīlu dzīvu teātri vai nekādu. Un par to nav jājūtas vainīgai. «Teātri cilvēkiem», kā vēl XX gadsimtā formulēja Džordžo Strēlers. Citādi - kāda jēga teātrim, kurš runā par tēmām un motīviem, bet nerunā cilvēka sirdij un prātam?
Teātris cilvēkiem
No 3. līdz 9.augustam Somijā notika 41.Tamperes teātra festivāls. Festivāla direktores Hannas Rozendālas raksturojumā: «25 spēcīgas izrādes, kuras iestudējuši Eiropas režijas guru Alvis Hermanis, Eimunts Nekrošus (Fausts), Emma Dante (MPalermu), Tomass Ostermaijers (Gabriels Borkmans).» Viņas izrāžu atlases pamatprincips bijis - lai būtu «spilgts vēstījums, kas apliecina teātra spēku».
Tas pilnasinīgi visdažādākajās teātra dzīvības formās (estētikā) tiešām arī tika apliecināts. Ja būtu jāpasaka, par ko interesējas Eiropas teātris, balstoties uz Tamperes teātra festivāla piedāvāto panorāmu, atslēgas vārdi būtu: ģimene, paaudžu attiecības, mīlestība (erotiska un patriotiska), vēsturiskā atmiņa, varoņa koncepts 2009, vara un vardarbība sociālās spriedzes situācijā, modernais stress, birojs, izlīdzinājuma meklējumi u.c.
Somu teātris var lepoties ar spēcīgu oriģināldramaturģiju un tās iestudējumiem (Latvijas mīlulis režisors Kristians Smedss, kurš somu sabiedrību satricinājis ar iestudējumu Nezināmais kareivis, nebūt nav vienīgais uzmanības vērtais), kas neuzskata, ka, piemēram, vecmammas un mazmeitas saskares punktu meklējumi uz it kā «nekas nenotiek» fona (pamatā - gatavošanās braukt uz kapiem iedegt sveces) būtu skatuves darba necienīgi.
Manuprāt, latviešu kultūras telpā pārāk iesīkstējis ir aizspriedums, ka nepretenciozs stāsts par cilvēkiem un viņu dzīves šķietami sīkajiem mirkļiem ir pārāk nenozīmīgs, ka tajā noteikti būs par maz vēsturiskās atmiņas, nacionālās sirdsapziņas un patriotisma, galu galā - mākslas. Vai tā tiešām ir?
Marta nepazūd tulkojumā
Vienīgais trūkums no ārzemnieka viedokļa - nav tulkojuma angļu valodā. Iemesls - 75 procenti Tamperes festivāla apmeklētāju nāk no Tamperes un tās apkaimes. Pat ja pieņemam, ka teātris primāri nav vārda māksla, psiholoģiskā teātrī, balstītā stāstā un dialogos, tomēr ir būtiski saprast runāto niansēs. Par ko smejas vai šņaukājas, piemēram, blakus sēdošais soms, kas, izrādās, teātra skatītāja ādā nebūt nav tāds sevī ierāvies gliemezis, kā izrunāts? Festivāla rīkotāji pastāstīja, ka somi ārkārtīgi mīlot teātri, tas izskaidro sevišķi uzmanīgo, teātri pēc būtības jūtošo somu skatītāju. Es pat nerunāju par neizslēgtiem mobilajiem telefoniem - kaut kas tāds vispār nav iedomājams.
Cits stāsts par Jaunā Rīgas teātra izrādi Zilā kalna Martu. Latvijas un Jaunā Rīgas teātra draugs Hilka Koskela, kura Tamperes festivālam tulkojusi arī līdzšinējās izrādes, tulkojumu bija sagatavojusi ar smalkjūtību. Viņa 20 gadu bijusi Latvijas vēstnieka vietniece, tagad palikusi bez darba. «Ja var atlaist tādus cilvēkus kā Hilka, tad Latvijai tiešām iet slikti,» ar rūgtumu teica Ilze Matisone, jau 14 gadu Somijas kultūrtelpā dzīvojoša tulkotāja un teātra zinātniece. Viņasprāt, somus uzrunājis veids, kā cilvēks cilvēkam var stāstīt stāstu. Tā pat nav teātra, bet vienkārši cilvēces tradīcija, kas iesniedzas dziļā senatnē. A.Hermanis preses konferencē uzsvēra izrādes tapšanas kontekstu: «Rīgā avīzē izlasīju ziņu, ka, pēc pēdējās statistikas, 75% jauniešu vecumā no 18 līdz 25 gadiem nopietni apsver iespēju atstāt Latviju. Nacionālā posta mērogs ir milzīgs. Tā pat nav ekonomiskā, bet vērtību krīze. Varbūt slikta karma...» Aktieri Andis Strods un Vilis Daudziņš slavēja ļoti uzmanīgo skatītāju un smējās, ka bijis gluži vai pienākums izrādi parādīt somiem. Kā nekā leģenda vēsta, ka Marta Ziemas kara laikā Lādogas ezerā izkausējusi ledu un krievu katjušas nobraukušas dibenā kā nebijušas. Arī dziesma Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils esot zināma katram somam, jo 1939.gadā Helsinku stacijā, pavadot prezidentu uz Maskavu, to dziedājusi visa tauta. «Lokāls ir globāls,» secināja somu skatītāju pulciņš, īpaši jūsmojot par aktierspēles smalkajām detaļām.
Līra novēlotais glāsts
Uz skatuves uznāk trīs sievietes vienādos zaļos uzsvārčos, pieiet pie gultas, saudzīgi, kā ietērpjot krekliņā zīdaini, ieģērbj baltā kreklā skeletu - večuku ar mūžīgi īgni izvelbtām acīm. Līra meitas - slimniekkopējas, likteņdieves, ar kurām vecumu pieņemt nespējīgajam Līram nenāk ne prātā izrunāties. Līra anatomija, viens no pašiem spēcīgākajiem festivāla iespaidiem, ir pārliecinoša un oriģināla leļļu teātra, dzīvo aktieru un leļļu, audio un vizuālo efektu kombinācija. Idejas autores - Heidi Fridriksone, Mikaela Hasana, Asa Nibo - stāsta, ka izrāde viņām ir ļoti personīga - tā ir skaudra pusmūža sieviešu problēma, kā palīdzēt saviem vecākiem godam novecot, nepārvēršot savu dzīvi par elli. Bezvārdu ietilpīgajā nosacītībā tēma atrisināta plašā gradācijā. Ir gan komiski brīži, kad Līrs kā nepaklausīgs puika, atceroties, ka pats sev bija kungs, lepni iekāpj milzīgās uzvalkbiksēs un švītīgi uzsmēķē. Istabā ienāk meita, bikses mirklī nošļūk, un uz gultu atkal tiek aiznests mazs ķermenītis. Tā ir oriģināla un smalkjūtīga interpretācija. Līdz skudriņām Līra murgu ainās var iejusties veca cilvēka vientulībā, bailēs zaudēt varu pār savu dzīvi. Līrs ar grabošu roku pārvelk pār seju vienai meitai, otrai - noglāsta plecu, trešajai paskatās acīs. Klusums.