Mēdz jau pasmieties, ka - jo tālāki notikumi un dižāks vecums, jo atmiņu par pagātni vairāk. Tad vēl katrs interpretē notikumu citādi. Tā vien šķiet, ka atmiņa šodien netiek trenēta. Visa informācija ir modernajās tehnoloģijās, atliek tikai atcerēties paroles un PIN kodus. Taču - stop! Ir tāda lieta kā sociālā atmiņa. Sociālās atmiņas pētniecības centra vadītājs Mārtiņš Kaprāns mēģina skaidrot: «Katrs atceras savus autobiogrāfiskos notikumus. Ap tiem veidojas arī atmiņas par tuvākajiem cilvēkiem. Sociālā vai kolektīvā atmiņa ir tas, ka mēs atceramies ne tikai savu personīgo dzīvi, bet arī kopīgos notikumus visā sabiedrībā, profesionālajā vidē. Daudz un dažādi faktori veido sociālo atmiņu. Pagātnei nav obligāti jābūt tieši pieredzētai, katrai paaudzei ir arī dažādi informācijas avoti. Piemēram, visiem taču zināms teiciens par 700 verdzības gadiem. Šī klišeja radīta pagājušā gadsimta 30. gados, bet tiek izmantota vēl šodien.»
Taču stāsts nav tikai par atmiņu, bet arī par to, ka nekas nevar aizstāt dzīvo vārdu, sarunas, diskusijas, domu apmaiņu. Ir taču brīži, kad gribas protestēt, piekrītoši pamāt, kaut ko pajautāt, apstrīdēt. Lūk, tāda iespēja būs! 21. februāri Rīgā Birojnīcā sāksies kolokviju cikls No dzīvesstāsta līdz atmiņu politikai, kurā Latvijas zinātnieki stāstīs un diskutēs par pagātnes atcerēšanos, kā arī par individuālās un kolektīvās atmiņas īpatnībām dažādos laikmetos un sabiedrībās.
Vēsturnieks, viens no kolokviju cikla idejas autoriem Gustavs Strenga informē, ka Latvijā atmiņu studijas ir nostiprinājušās kā starpdisciplinārs pētniecības lauks. Taču šo pētījumu rezultāti parasti tiek apspriesti šaurā profesionāļu lokā, un bieži tas notiek ārpus Latvijas. «Par pagātni visi vienmēr ir gatavi runāt, un katrs no sava skatpunkta. Kolokviji būs interesanti ikvienam, kurš interesējas par to, kā Latvijas sabiedrībā veidojas priekšstati pašiem par sevi, kā sabiedrība sevi ierauga un prezentē.»
Kolokviju ciklu atklās sociālantropoloģe Vieda Skultāne. Viņas referāts Atcerēties, lai aizmirstu ir par vardarbības pieredzi (1940. gads, izsūtīšana) Baltijas valstīs un kā cilvēki mēģina šo traumu pārvarēt. Mārtiņa Kaprāna interešu lauciņš ir, kā kolektīvā atmiņa darbojas etniski sašķeltā sabiedrībā postpadomju valstīs. Gustavs Strenga savā priekšlasījumā aplūkos vissenāko laiku - XVI gadsimtu, kā Livonijas laikā veidojusies pieminēšanas kultūra, un, iespējams, diskusija izvērsīsies par to, kādas paralēles var vilkt ar šodienas tradīcijām.
Deviņos kolokvijos ar jaunākajiem pētījumiem uzstāsies sociālantropologi, vēsturnieki, mediju pētnieki, sociologi, kulturologi un filozofi.