Pagāja apmēram mēnesis, līdz viņai izdevās nokomplektēt jaunizveidotā uzņēmuma kolektīvu, kas gan ir salīdzinoši ātri. Pusotra gada garumā tas nostabilizējies, un kadru mainība šajā uzņēmumā nav vērojama. Arī lielveikali nereti kadru atlases procedūru sāk, vēl pirms pats veikals uzbūvēts, jo darbinieku izvēle ir ilgs un sarežģīts process.
Pārdevēji topa augšgalā
Dace atklāj, ka atrast labus un uzticamus darbiniekus šodien ir ārkārtīgi grūti. Mazie tirgotāji iezvanījuši trauksmes zvanu. Latvijas Tirgotāju kooperācijas AIBE Pārdošanas nodaļas vadītājs Mareks Kudulis vēsta: «Jau vairākus gadus mūsu kooperācijas biedri - uzņēmēji - stāsta par satraucošu situāciju: darba devējiem kļūst arvien grūtāk atrast darbiniekus. Cilvēki aizbrauc, no tiem, kas paliek, liela daļa strādāt vienkārši nevēlas.» Viņaprāt, ja steidzami kaut kas netiks darīts valstiskā līmenī, situācija drīz kļūs katastrofāla. Kudulis arī norāda uz paradoksālu lietu - pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, valstī ir vairāk nekā 188 tūkstoši bezdarbnieku, pēc Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem, otra lielākā reģistrēto bezdarbnieku grupa ir tieši mazumtirdzniecības veikalu pārdevēji, bet nav kas strādā. «Tā vietā, lai strādātu, daudzi izvēlas veģetēt uz pabalstiem, laiski sūcot lēto aliņu,» Kudulis atstāsta uzņēmēju teikto.
NVA direktore Baiba Paševica norāda, ka noteikti ir tādi cilvēki, kas patiešām nevēlas strādāt, taču tādu neesot vairākums. Nav vairs tie laiki, kad varētu būt izvēlīgs vai ignorēt darba piedāvājumu, jo brīvo darbvietu, lai arī šogad, salīdzinot ar pagājušo gadu, to kļuvis vairāk, kopumā tomēr nav nemaz tik daudz. Arī tirdzniecības darbinieku trūkums, pēc Paševicas domām, nav šībrīža fenomens. Šajā nozarē allaž bijis liels nodarbināto skaits, un bezdarbnieku rindās tirdzniecības darbinieki vienmēr bijuši topa augšgalā. «Taču, ja paskatāmies darbā iekārtošanās rādītājus, tad arī te tirdzniecības darbinieki ir vieni no tiem, kas darbā iekārtojas visātrāk,» piebilst Paševica un norāda, ka nozarēs, kurās ir liels strādājošo skaits, vienmēr būs raksturīgas grūtības nokomplektēt štatu.
Tirdzniecība ir nozare, kur vērojama strauja kadru mainība, jo ilgās darba stundas, smagie darba apstākļi un nebūt ne lielais atalgojums nav tie iekārojamākie. Uz to norāda arī Ekonomikas ministrijas (EM) speciālisti, ziņojot par 2011. gada 1. ceturksni, ka, pēc CSP datiem, brīvo darbvietu skaits pakalpojumu un tirdzniecības darbiniekiem palielinājies vairāk nekā divas reizes.
Jāprasa rekomendācijas
Tirgotāji gan norāda, ka nevar atrast darbiniekus arī par adekvātu atalgojumu. Veikala īpašnieks Gatis Keziks no Kocēnu novada saka: «Tu piedāvā viņam darbu par vairāk nekā 200 latiem, kas laukos ir normāla alga, viņš saka - nē, es nestrādāšu!» Arī Dace Kontrimiene ne reizi vien dzirdējusi cilvēkus sakām, ka par 200 latiem jau nu nestrādāšot. «Bet vai viņi ir noskaidrojuši, kas tad par šiem 200 latiem jādara? Varbūt tas ir darbs tikai dažas dienas nedēļā,» piebilst uzņēmēja. Viņa stāsta, ka, veidojot savu darba kolektīvu, izvēlējusies cilvēkus, par kuriem bija labas atsauksmes, cilvēkus, kuri tiešām gribēja strādāt, un pirmais, par ko apjautājās, bija pienākumi. «Neesam liels uzņēmums, man ir deviņi darbinieki, tiešām brīnišķīgi cilvēki, un tas šodien ir liels retums. Pati 16 gadus esmu strādājusi tirdzniecībā citos uzņēmumos, vērojusi, kā veidojas cilvēku attiecības, kas notiek starp darbiniekiem un vadītājiem, darbinieku starpā, un tā man bija laba pieredze, izvēloties kadrus,» saka Dace un piebilst - vislielākā problēma ir tā, ka trūkst darbinieku, kas būtu specializējušies kādā noteiktā tirdzniecības jomā. «Veikalu kasieru ir daudz, bet man vajag cilvēku, kurš zinātu, kā pareizi izkārtot preci plauktos - tam tirdzniecībā ir liela nozīme, bet šādu speciālistu trūkst. Man pašai tāds jāapmāca.»
Jāapmāca pašiem
Analizējot šo situāciju, NVA direktore secina: «Pienācis brīdis, kad darba devējiem vienkārši vairs nav no kā izvēlēties. Diemžēl kvalificēto darba meklētāju skaits sarūk ar katru mēnesi.» Vieglāk darbu atrast esot tiem, kuri bez darba bijuši ne ilgāk kā sešus mēnešus, nav zaudējuši prasmes un iemaņas, kvalifikāciju, taču tādu bezdarbnieku rindās kļūst arvien mazāk. Kvalificētie strādnieki darbu atrod diezgan ātri. Šobrīd bezdarbnieku rindās 44% ir ilgstošie bezdarbnieki, lielākā daļa no viņiem vecumā ap 50 gadiem, galvenokārt tas ir mazkvalificēts darbaspēks, pēc kura liela pieprasījuma nav. «Mēs jau 2008. gada otrajā pusē teicām, ka jādomā par pasākumiem, arī valstiskā mērogā, kas kustinātu šo bezdarbnieku masu. Taču valstij nebija tādas iespējas, un pašreiz mēs redzam rezultātu,» saka Paševica un uzsver - jo ilgāk cilvēks ir bez darba, jo dārgāk izmaksā viņa atgriešana darba tirgū.
Šodien arī pašiem uzņēmējiem jāiegulda vairāk, meklējot un apmācot darbiniekus. «Analizējot bezdarba rādītājus, Labklājības ministrija sagatavo to jomu sarakstu, kur visvairāk nepieciešami darbinieki, un, balstoties uz to, tiek veidotas bezdarbnieku apmācības un pārkvalifikācijas programmas. Šajā procesā var iesaistīties arī paši uzņēmēji, kuriem trūkst darbinieku,» aicina Paševica. Uzņēmēji var aģentūrai pasūtīt apmācīt nepieciešamos darbiniekus, piedaloties atbilstošāko kadru atlasē no NVA datubāzes. Pēc mācībām praksi apmācītie jau iziet konkrētajā uzņēmumā un tur paliek pastāvīgā darbā. Darbiniekus apmācīt iespējams arī pie darba devēja, taču šīs iespējas, pēc Paševicas domām, uzņēmēji izmanto maz, kā veiksmīgu piemēru minot tikai ķīmiķu asociāciju, pēc kuras pasūtījuma veiksmīgi apmācīti ķīmisko procesu tehniķi, kas visi iekārtojušies darbā.