1. Valdība, ķeroties pie akcīzes celšanas alkoholam un tabakai kā budžeta konsolidācijas instrumentiem, iespējams, kalkulēja, ka publiski iestāties par precēm, kas ne tikai nav pirmās nepieciešamības kategorijā, bet nodara arī postu veselībai, neviens neuzdrošināsies. Tiktāl loģiski un pieņemsim arī, ka kaut kādā brīnumainā veidā valsts spēs tikt galā ar legālās preces sadārdzinājuma izraisīto kontrabandas uzplaukumu. Tomēr liekas, ka sadārdzinājums (tas attiecas arī uz degvielu) patērētājam būtu vieglāk pieciešams, ja viņš zinātu, kur papildus iekasētā nauda tiek izlietota.
Ir atšķirība, vai tā ieplūst «kopējā katlā» un attiecīgi turpina finansēt neefektīvu valsts pārvaldi, vai arī no nosacītiem 10 santīmiem pa vienam tiek kultūrai, medicīnai, ārpusskolas izglītībai utt. Te var iebilst, ka tāda detalizācijas pakāpe radīs papildus izdevumus, tomēr tāda kaut vienkāršākā formā bijusi un ir, un, ja izdevumus ļaunprātīgi nepadara milzīgus, skaidrība par naudas izlietojumu ir šo izmaksu vērta.
Ja runā par konsolidācijas pasākumiem kopumā, tad nepatīkamākais ir sajūtā, ka lēmumu pieņēmēji dzīvo citā laika dimensijā. Tiek pavēstīts, ka jāsamazina budžeta vietu skaits augstākās izglītības programmās, kurās ir speciālistu pārprodukcija. Labi. Tajā pašā laikā izrādās, ka programmu izvērtēšana, bez kuras šo budžeta vietu cirpšanu jēdzīgu izdarīt nevar, ilgs vismaz līdz gada beigām. Respektīvi, tiek pieņemts lēmums, kura izpildei nepieciešamie priekšdarbi nav pat īsti sākti. (Šajā ziņā brīnišķs stāsts ir arī par to, ka nu jau marts deguna priekšā, bet valsts tiesību aizsardzības sistēma vēl tikai strādā pie rīcības plāna šim gadam.)
Protams, labi, ka tika palielināta summa, kas ministrijām jāietaupa, tomēr vismaz no publikas viedokļa izskatās tā: tiek nosaukta summa X, un tad ministriem jāmeklē, kā zem tās «pagulties». Principi, kritēriji paliek pašu amatpersonu ziņā, kas gan līdz šim demonstrējušas apbrīnojamas spējas izdzīvot jebkuros apstākļos. Nu, atlaidīs kādus darbiniekus, pēc tam no viņiem kā privātpersonām iepirks darbu kā ārpakalpojumu... Štata vietu samazināšanai, ja pārvaldei netiek noteikts, gar kādām funkcijām (?) vairs, es atvainojos, negrābstīties, netērēt tām naudu, ir maza jēga.
Ar ko nolaidība labāka par ļaunprātību?
2. Politiķi nav iemācījušies reaģēt uz viņiem personīgi nepatīkamām ziņām... Satversmes tiesas tiesneses Muižnieces pirmā reakcija uz politisko konkurentu minējumu, vai tikai viņa kā Saeimas juridiskās komisijas vadītāja nav savulaik sagrozījusi komisijas protokolu būtiskā jautājumā, bija vaimanāt par «politiskajām intrigām». Tad parādījās versija par parlamenta tehnisko darbinieku vainu.
Pat pieņemot, ka tā ir, nav skaidrs, ar ko šī versija mazina Muižnieces atbildību (un attiecīgi tiesības ieņemt tiesneses amatu). Ja komisijas vadītājs nespēj kontrolēt savas komisijas dokumentāciju, tad loģiski jājautā par komisijas darba kvalitāti. Atruna, ka tik daudz «papīru» kārtīgi izskatīt nevar, ir lieka: nedomāju, ka politiķi piekristu, teiksim, komunālo pakalpojumu sniedzējam, kas pavēstītu: ziniet, mums ir tūkstošiem klientu, nu, nevaram izsekot, kuram ir siltums, kuram nav...
Šādā aspektā Muižniece ir tikai viens, kaut gan košs, piemērs. It bieži amatpersona savu kļūdu vai «rociņas paslīdēšanu» cenšas retušēt, piesaucot hrestomātiskās «kļūdas komunikācijā», sūkstoties par pārpratumiem, «jums ir nepilnīga informācija» utt. Nez vai amatpersonas apzinās, ka, izvēloties šādu aizsardzības stratēģiju («labais valdnieks, kuram aiz muguras sliktie galminieki dara trakas lietas»), tās grauj savu autoritāti vispār? Neredzu, ar ko viegli apmuļķojama, manipulējama amatpersona ir labāka par apzinātu kaitnieku.
Nemieri izrādījās nepatīkami tuvu
3. Kamēr nemieri arābu zemēs mūs sasniedza galvenokārt TV ekrānu bilžu formā, to ietekme aprobežojās ar maksātspējīgās sabiedrības daļas nožēlu, ka nāksies atteikties no tūrisma priekiem šajā reģionā. Nu kļūst arvien skaidrāks, ka jau tā iespaidīgo nelegālo ieceļotāju straumi politiskā nestabilitāte draud pārvērst par plūdiem.
Var jau cerēt, ka šamējie līdz mūsu platuma grādiem netiks un ka Dienvideiropa un Brisele kaut ko izdomās. Nelaime tā, ka tik vērienīgām straumēm Eiropā politiķi nebija gatavi, savukārt apjukums un steiga var radīt ekstravagantus (no dalībvalstu viedokļa) risinājumus.
Jāšaubās, vai nonāksim līdz pienākumam izmitināt x bēgļus Latvijā, tomēr distancēties no problēmas arī nevarēsim. Turklāt, ņemot vērā, ka ar Ēģiptes nemieriem nekas vēl nav beidzies, jārēķinās ar izejvielu (gan to, kuras reģionā iegūst, gan tās, kuras tiek caur to transportētas) cenu kāpumu. Diemžēl jārēķinās, ka tirgi mūsdienās ir tik nervozi, ka nav nemaz nepieciešama naftas vai gāzesvadu uzspridzināšana, lai cenas «uzlēktu».