Mazāk ir to, kas visu gadu nodarbojas ar zemūdens niršanu gan vietējās ūdenstilpēs, gan Baltijas jūrā, pētot zemūdens pasauli un priecājoties, cik skaists ledus izskatās no apakšas, jo vajadzīgs speciāls aprīkojums. Aukstuma norūdītie ziemas peldētāji un nirēji atklāj Dabas Dienai savus piedzīvojumus.
Ūdens maģijas apburtā
Biroja darbiniece Guna Ostrovska (32) ziemas peldēšanu aizsāka 2012. gada rudenī, kad skrējiena laikā, sava līdzbiedra iedvesmota, mēdza pieskriet pie Ķīšezera, iemesties tajā uz dažām sekundēm, atkal saģērbties un skriet tālāk. «Decembrī, kad ezeri un upes bija aizsaluši, mērcēšanos pārtraucu, taču īsi pēc Ziemassvētkiem vienu reizi izmēģināju iemesties jūrā. Tā arī būtu bijusi vienīgā decembra pelde, ja vien nebūtu saņēmusi piedāvājumu Vecgada dienā izmēģināt ielīst Bābelīša ezera āliņģī. Gari nedomājot, piekritu. Nekad agrāk dzīvē tas nebija vēl mēģināts, tāpēc šķita jo īpaši vilinoši. Ārā bija ap mīnus 10 grādu, it kā auksts, taču iedvesma un apņemšanās bija milzīga. Izlienot no āliņģa, sajūsma bija liela, visvairāk par to, ka esmu to paveikusi. Pienāca nākamais gads, un manas peldes pazuda no dienas ritma līdz aprīļa beigām, kad atkusa ezers. Tad atkal skrējiena vidū mēdzu reizi pa reizei ielīst ezerā. Vasarā skriešanu apvienoju ar peldi,» tā Guna. Un, pienākot pērnajam rudenim, viņa turpināja peldēties. Guna atzīst - nu jau var teikt, ka tā bija ziemas peldēšana, ne vairs tikai ieskriešana ūdenī. Peldējusi no pusminūtes līdz minūtei. Kad kļuva aukstāks, ielīdusi ūdenī pasēdēt kā ķipītis pusminūti minūti. Visu decembri ezers nebija aizsalis, pāris reižu vajadzēja lauzt plānu ledus virskārtu, lai tiktu iekšā, bet visādi citādi peldētprieks bija viegli pieejams. Janvāra vidū kļuva aukstāks un pār ūdenstilpēm parādījās ledus. Guna izjūt vēlmi, gandrīz vai nepieciešamību reizi nedēļā izmērcēties, un ar šādu regularitāti viņa to arī dara. «To maģiju, kas mani velk ūdeņos visos gadalaikos, vārdos nevaru aprakstīt. Ja salīdzinu šo ziemu ar pagājušo, jūtu, ka ūdenī varu uzturēties ilgāk. Organisms ir norūdījies, jūtos komfortablāk. Patīk apziņa, ka esmu uzlabojusi savu veselību.» Lai arī ziemas aukstums šogad atnāca vēlu, Guna saka, ka vienīgā atšķirība lielajā salā ir tā, ka apģērbjoties ātrāk sāk salt kāju un roku pirksti. Viņa atklājusi, ka rokas pirkstus labāk ūdenī nemērkt, tad tie arī nenosalst un ir vieglāk saģērbties. Un pēc tam jau gan organisms, gan kāju pirksti ātri iesilst, kad Guna raitā riksītī skrien tālāk.
Laimes aku atklājot
SIA Citrus Solutions darbinieks Edgars Šturcs (30) ziemas peldes dēvē par laimes aku, kas sniedz neaprakstāmas pozitīvas sajūtas un gandarījumu, spēcīgi var izjust saikni ar dabu, un šī aktivitāte rada atkarību. Viņa iedvesma nākusi no onkuļa Jāņa, kurš savos 78 gados rūpējas par veselīgu rūdījumu ar rīta peldēm Vaidavas ezerā. «Pats es iesāku rudenī 2011. gadā, bet tajā ziemā salūzu un neturpināju. Interese man bija vēl aizvien, bet nevarēju sevi pārvarēt. 2012. gada pavasarī Jūrmalā notika 8. pasaules čempionāts ziemas peldēšanā. Aizgāju paskatīties un sāku sarunu ar vienu roni, kas teica, ka manā gadījumā ir tikai darīšanas un sevis pārvarēšanas vaina. Tāpēc rudenī es atkal turpināju peldēšanu un darīju to visu pagājušo ziemu,» stāsta Edgars. «Man patīk ziemas peldēs doties agri no rīta, un tā ir kārtīga enerģijas deva visai dienai. Tomēr uzskatu, ka organismu nevar arī pārdozēt ar pārāk biežām ziemas peldēm, tāpēc pats pieturos pie regularitātes vidēji reizi nedēļā. Rīgā uz rīta peldēm dodos Bābelītes ezerā, kur kāds vietējais peldētājs rūpējas par peldes vietu. Ir arī situācijas, ka āliņģis no rīta ir aizsalis. Lai ledu izsistu, var izmantot baļķi, kas atstāts pie tā.» Tiekos ar Edgaru, kad viņš tikko ir atbraucis no Helsinkiem, uz kurieni bija devies izpētīt pilsētas ziemas peldēšanās vietas: «Tur ir labi sakārtota infrastruktūra. Pieejama pilsētas karte ar publiskajām ziemas peldēšanas vietām, kurās āliņģis ir iekārtots ar speciālu pumpi, kas cauru ziemu cirkulē ūdeni, lai vieta neaizsaltu. Pārsvarā blakus pieejama arī pirts vai vieta, kur pārģērbties. Tādējādi tas ir attīstījies kā tūrisma virziens. Uzskatu, ka arī Latvijā ziemas peldēšana attīstīsies. Tas ir potenciāls, ko varam izmantot gan savas veselības nostiprināšanai, gan tūristu piesaistei.»
Vērot ledu no otras puses
Ienirt zem ledus un pavērot zemūdens pasauli - daudziem nemaz neienāktu prātā, ka tas iespējams, jo niršana saistās ar zivtiņu vērošanu siltajās zemēs. Tīnūžu pamatskolas pedagoģe un zemūdens niršanas instruktore Irita Medne (35) ar niršanu sāka nodarboties pirms sešiem gadiem un atklāja, ka Latvijā to var baudīt visu gadu. «Ar Scuba-team.lv kluba cilvēkiem ledus sezonā nirstam vairākas reizes nedēļā. Vieta jau ir noskatīta vasarā, jo drošības dēļ tai ir jābūt labi pazīstamai, bez straumes, un dziļums nedrīkst pārsniegt 12 metru. Aukstās ziemās ledus ir 35-45 cm biezs. Zem ledus redzamība ir labāka, salīdzinot ar vasaru, bet zivis nolīdušas ziemas miegā vai palikušas ļoti lēnas. Satiekam pa kādam vēzim, bet pārsvarā izbaudām ziemas mieru un klusumu. Man ļoti patīk vērot ledu no otras puses, plaisas un dabas zīmējumus. Tāpēc, ja mans pārinieks ir pieredzējis nirējs, ņemu līdzi fotoaparātu,» stāsta Irita. Parasti organizatori un palīgi ierodas pirmie. Ar ledus zāģi vai ar bioeļļu motorzāģi ledū izzāģē lielu āliņģi. Sagatavo virves, kas nodrošina nirēju saikni ar palīgiem, kuri paliek virs ledus. Nirēju aprīkojums vienmēr ir rūpīgi izžāvēts, pārbaudīts un glabāts. Ziemā nirst sausā hidrotērpā. Kategoriski zem ledus ir aizliegts nirt vienam, bez labas peldspējas un atbilstoša aprīkojuma. Katra niršanas reize ir atšķirīga, jo mūsu ziemās strauji mainās gaisa temperatūra. Biežāk ir tā, ka nosaluši ir palīgi, kas paliek virs ledus. Stipra vēja brāzmās noturēt slapju striķi dažreiz pat stundu ne katram būs pa spēkam. Ziemā aprīkojums pēc niršanas ātri sasalst, viss jāsaliek mašīnās ļoti ātri. Iritai baiļu sajūtas zem ledus neesot: «Esmu dabasmīle, fanāte, zem ledus redzu tikai mūsu fantastisko dabu, ūdenstilpju piesārņošanas sekas, izmirstošos vēžus... Lai arī vieta ir zināma, gadās kādi pārsteigumi vai atradumi. Zemledus niršana tieši tāpēc ir tik saistoša, ka nekad nevar zināt, kā būs lejā zem ledus. Kādas noteiktas pazīmes virspusē dažreiz var norādīt, kā būs ar redzamību lejā. Jo biezāka sniega kārta, jo tumšāks būs zem ledus, bet uzzīmēta saulīte sniegā kolosāli izgaismojas, un mums vieglāk orientēties. Saule ziemā spīd reti un vēl retāk izspraucas cauri sniegam. Zemūdens lukturi jāņem līdzi jebkurā gadījumā,» stāsta Irita. «Fotografēju zem ledus, jo gribu visiem parādīt, ka niršana ziemā nav nekas traks, aicinu ieraudzīt skaistumu dabā, saudzēt to un būt sirsnīgākiem citam pret citu. Dažreiz skatos uz ledu no otras puses un jūtu - sirds dauzās no redzamā skaistuma.»