Kopš tā laika Mihaila un Aijas Pupiņu pētījumu rezultātā uzieti vēl vairāki dīķi, kuros mūsu valstī nārsto šis 1979.gada Bernes konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dabisko biotopu aizsardzību II pielikuma sarakstā Īpaši aizsargājamo dzīvnieku sugas iekļautais abinieks. Gar Latvijas dienvidaustrumu robežu iet šā sarkanvēdera ugunskrupja areāla ziemeļu robeža. Pupiņu pētījumi rāda, ka ugunskrupis Latvijā palēnām izplatās.
Pašlaik ugunskrupi dīķī ieraudzīt varbūt vēl var kādā saulainākā dienā, bet ap kartupeļu talkām tas jau sāk migrēt uz ziemošanas vietām - arī pagrabiem, tāpēc Pupiņi aicina tos, kas savā pagrabā šādu «vardīti» ar oranžsarkanu vēderu atrod, glabāt kā acuraugu. Maijā un jūnijā ugunskrupi vislabāk var atrast pēc balss. Mihailam Pupiņam reiz izdevies šo šķietami trauslo vokalīzi sadzirdēt triju kilometru attālumā! Nārstam ugunskrupji izvēlas lēzenus dīķus, no metra līdz 20 metriem diametrā. Pēc nārsta ugunskrupji mēdz migrēt uz citām barošanās vietām - šim nolūkam viņiem der arī grāvji un zivju dīķi. Nārstam gan zivis traucē, tās var ne tikai aprīt ugunskrupja ikrus un kurkuļus, bet arī pieaugušus krupīšus tvarstīt aiz kājiņām.
Ugunskrupja izplatības pētījumiem Pupiņi pievērsās, kad 2004.gadā sev par lielu pārsteigumu sadzirdēja tā balsi savā piemājas dīķī Ainavu mājās Kalkūnes pagastā. Teritorijas izpēte un iedzīvotāju aptaujas deva rezultātu - nu jau tie atrasti arī Demenes, Šēderes (šogad) un dažos citos pagastos, un var teikt, ka ugunskrupis izplatīts gar visu Latvijas dienvidaustrumu robežu.Trijās jaunajās atradnēs mīt 90 procenti visu Latvijas ugunskrupju. Šīs teritorijas ir ārpus Natura 2000 īpaši aizsargājamajām teritorijām. Tā kā tās ir Eiropas nozīmes atradnes, tiek plānota aizsargājamas teritorijas izveidošana. Ugunskrupim var palīdzēt, arī rokot jaunas ūdenstilpes vai uzlabojot esošās - veidojot lēzenus krastus, lai ugunskrupīšiem būtu vieta, kur sildīties un nārstot.