Šonakt visu laiku lienam caur lediem, kuģis ik pa laikam nodreb, kad patrāpās lielāks klucis. Samērā spēcīgais vējš un viļņi gan ledu sašķaidījuši, tomēr dažs gabals kā neliels aisberdziņš. Tas viss tehnoloģiju dēļ - saņēmām ledus situācijas satelītuzņēmumu, kurā ūdens apmēram simt kilometru tālāk uz austrumiem redzams brīvs no ledus. Un tieši tai vietā, kur mums vajadzētu tikt! Tad nu tās pāri par 60 jūras jūdzēm dūšīgi lavierējam caur lediem. Zini nu, kā atpakaļ tiksim? Gan jau satelīti palīdzēs. Bet tāds darbs - meklēt un cerēt, ka atradīsim. Gaidīt, kad veiksme atnāks pati, - tā taču leduslāči var noēst!
Nupat izlasīju skaidrojumu par šo laiku pirms Ziemassvētkiem - Adventes laiku. Advente ir gaidīšanas laiks, un četras nedēļas - četras Adventes nedēļas. Skaists laiks - drūmums, tumsa, bet tūliņ būs dzimšana. Kā nu kurš to skaidro - vienam Dieva dzimšana, citam jauna laika cikla dzimšana, kādam saulgrieži un bluķa ripināšana - bet visi gaida dzimšanu. Nu, varbūt ne visi, bet tie, kas aizdomājas par pasauli. It kā gaidāms priecīgs notikums, bet pati gaidīšana izraisa kaut kādas pasaulīgas, abstraktas skumjas.
Agrā bērnībā man bija žēl Vecā gada, kuru lielie izgāja ārā un nošāva. Jaunais - tas jau ir skaisti, priecīgi, bet Vecā vairs nav! Tagad tas ir kaut kas abstrakts, vienkārši pasaulīgās skumjas. Kā teica Radjarda Kiplinga ronis: «Skūčno!» Atceros roni vēl no bērnībā lasītās grāmatas. Tur tieši tā arī bija! Interesanti, kur Kiplings iemācījies to krievu vārdu? «Skūčno» (ar garo ū) - tas ir arī viens no maniem iegūtajiem teicieniem. Labi, ka ir tikai tādas - abstraktas skumjas.
Ziemassvētku vakarā ir tikai priecīgas un gaidpilnas sejas - vai piepildīsies gaidītais un solītais, arī sev solītais? Jaunais gads taču ir īstais solījumu sev došanas laiks! Jums varbūt šķiet dīvaini, ka es jaucu Ziemassvētkus ar Jauno gadu? Man tas ir viens un tas pats. Ja paveiksies un neiestrēgsim te uz ilgāku laiku, tad Ziemsvētkos būšu ar savējiem. Aizvedīšu sievasmāti - lai viņai spēks un veselība - uz Torņakalna baznīcu, pēc tam aizbraukšu pakaļ, un tad gandrīz visi tuvākie būsim kopā! Dedzināsim eglīti, es droši vien būšu Ziemassvētku vecītis, mazbērni skaitīs pantiņus, pavisam mazie blisinās ačteles, svecīšu liesmās lūkojoties. Un, par to iedomājoties, man kļūst tik skumji! Kāpēc - nezinu, laikam vecums. Bet pagaidām jātiek cauri lediem.
Gardu rīta kafiju un smalkmaizīti, jums, seniori un seniores! Un priecīgus Ziemassvētkus!