L. Kačiņskis pievērsa lielu uzmanību ne tikai vēstures jautājumiem, it sevišķi smagajiem XX gadsimtā izciestajiem svešu varu pāri nodarījumiem, bet arī mudināja stiprināt neatkarību šodien, vēršot uzmanību uz to, ka valstiskā neatkarība prasa ikdienas rūpes. Līdzīgi starpkaru Polijas vadītājam Juzefam Pilsudskim, kas centās pārliecināt tautiešus, ka par savulaik izlieto asins lāsi nav iespējams nopirkt neatkarību uz visiem laikiem.
L. Kačiņskis, izmantojot Polijas prezidentam dotās konstitucionālās tiesības, bija aktīvs ārpolitikas veidotājs. Tajā atradās vieta ne vien nacionālo interešu aizstāvībai Eiropas Savienības ietvaros, bet arī aktīvai pozīcijai austrumu virzienā. Tika atbalstīts Ukrainas un Gruzijas valdību prorietumnieciskais kurss. Kopā ar Baltijas valstu un Ukrainas līderiem viņš devās atbalsta braucienā uz Gruziju 2008. gada vasarā Krievijas militārā iebrukuma laikā.
10. aprīlī L. Kačiņskis vēlējās teikt runu par 1940. gadā PSRS vadības absolūtā vienprātībā pastrādātu noziegumu, nogalinot divdesmit divus tūkstošus poļu civilās un militārās elites pārstāvju. Taču vienlaikus viņš bija gatavs jaunām, izlīgumā stiprinātām attiecībām ar Krieviju, kura L. Kačiņski ilgu laiku uzskatīja gandrīz vai par galveno ienaidnieku. Pēc prezidenta bojāejas, lai cik tas dīvaini arī izklausītos, attiecības abu valstu starpā ir ievērojami uzlabojušās. Lielā mērā tas noticis, pateicoties Krievijas prezidenta un premjera, kā arī visas sabiedrības paustajai līdzjūtībai sērojošajai poļu nācijai. Krievija ir atdevusi daudzas tā saucamās Katiņas lietas, taču joprojām nav zināms, kur tika nošauti septiņi tūkstoši poļu. Maskava ir izdarījusi daudz un vajag vēl tikai nelielu piepūli, lai publiskotu pagaidām neatslepenoto informāciju un atzītu poļu noslepkavošanu par noziegumu pret cilvēci, ko pastrādājis PSRS tā laika režīms. Nav šaubu, tas būtu kārtīgs punkts poļu un krievu XX gadsimta attiecībās un ļautu pāriet no vēsturiskās pie pilnīgi citas - daudz racionālākas savstarpējās politikas.