Tomēr tas nekādā ziņā nav necils «ķeksīša» pasākums; papildu interesi raisa fakts, ka beļģu glezniecībai Latvijas mākslas vēsturē ir pat ļoti nozīmīga loma. Pēc vēsturiskās beļģu izstādes 1927. gadā ne tik vien daudzi latvieši sāka ziest un triept spēcīgas, tumsnējas krāsas biezos slāņos, bet daži, kā Eduards Kalniņš un Valdis Kalnroze, pat devās apceļot šo iedvesmas zemi. Mākslinieku grupa CoBrA (salikums no Kopenhāgenas, Briseles un Amsterdamas nosaukumiem) gan ir ģeogrāfiski plašāks veidojums, un izstādē apskatāms ne tikai šīs grupas veikums, bet arī radniecīgu meklējumu un turpinātāju darbi. Filipa Vandenberga ekspresīvi uzšķiestās abstrakcijas un Īva Zurstrasena baltās krāsas nianšu pētījumi (gluži vai mūsu Imanta Vecozola garā) attiecas jau uz XX gs. 80.-90. gadiem, turpretim pati mākslinieku grupa CoBrA pastāvēja tikai no 1948. līdz 1951. gadam.
Nost ar stabilitāti
Jau pats nosaukums CoBrA & Co liecina par paplašinātu skatījumu - tā nav tikai viena grupējuma prezentācija, bet ieskats pēckara Eiropas abstraktās mākslas uznācienā. Piemēram, tādi mākslinieki kā Pjērs Sulāžs, Anrī Mišo vai Žoržs Matjē parasti netiek tieši saistīti ar CoBrA vārdu. 40. gadu nogale, kā zināms, izcēlās ar abstrakcijas vilni; autoritāro un totalitāro režīmu balstītās neoklasicisma un reālisma versijas, kā arī ģeometriski «vēsais» abstrakcionisms (konstruktīvisma un neoplasticisma tradīcija) varēja šķist piederam pagātnei. Liriskā abstrakcija, tašisms (tachisme), bezformas māksla (art informel), cita māksla (un art autre) bija tikai daži no kritiķu ieviestajiem terminiem, kuru tiešākās paralēles viņpus okeānam, protams, bija abstraktais ekspresionisms ar tā galveno spīdekli Džeksonu Polloku. Tieša, spontāna ekspresija tika uzskatīta par indivīda (cilvēces mikrokosma) situācijas atbilstošu atspoguļojumu; savukārt CoBrA grupai bija būtiskas saiknes ar sirreālismu un tā revolucionāro aspektu - atbrīvošanos no sociālās iekārtas uzspiestajām skavām, radot attēlojumu bez jebkādas stabilitātes, «kas neļauj skatītāja skatienam fiksēties kādā līdzsvarā esošā shēmā» (Denī Laurē. CoBrA & Co [Izstādes katalogs], Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2010, 18. lpp.).
Runājošā ekspozīcija
Izstāde, kurā ir komfortabli daudz brīvas telpas, iedalīta trijos nosacītos segmentos, pievēršoties liriskajai abstrakcijai, krāsas materialitātei un Austrumu kultūru iespaidotiem teksta un attēla dialogiem. Šo pēdējo tendenci viens no kobristiem Asgers Jorns ir komentējis šādi: «Glezniecība un rakstniecība ir viens un tas pats. Attēls ir uzrakstīts, un rakstu zīmes veido attēlus.» Starp vingrinājumiem hieroglifiskās rakstības laukā izceļas Kristiāna Dotremona tušas zīmējums Lapzemes iedzīvotājs no Rovaniemi… (1972) - blīvi «pierakstītajā» laukumā tomēr sirreāli iznirst sejas fragmenti, zivs aprises u. c. elementi. Tomēr rakstu zīmes nav tikai vizuālas iedvesmas avots, bet pavisam konkrēti izlasāma vēstījuma instruments. Līdzās darbiem par eksponātu kļuvušas arī mākslinieku atziņas par mākslu. No vienas puses, to var uztvert kā sava veida nodevu komentēšanas ekspansijai, kad izstādīt mākslu bez skaidrojošiem tekstiem šķiet gluži vai nepiedienīgi. No otras puses, tie palīdz pārcelties uz laikmetu, kad mākslinieki vēl nešaubījās par glezniecības piemērotību aizrautīgiem jaunas izteiksmes un pašizteiksmes meklējumiem: «Gleznas vienīgā vēlme ir pārspēt pašai sevi» (Pjērs Tals Kouts); «Gleznas noslēpums nav nekas cits kā tas, kas ir mūsos pašos» (Luī Van Lints). Krāsas un citu formas elementu (līnijas, faktūras) galējo robežu kartēšanā redzamas visdažādākās gradācijas. Mākslinieki vēlējušies būt gan spilgti un krāsaini (Morisa Veikarta popsīgi košās mozaīkas), gan atturīgi monohromi (Pjērs Sulāžs, Žoržs Matjē, Rauls Ibaks), gan trauksmaini un dramatiski (Karels Apels, Luī Van Lints), gan rāmi un meditējoši (Antuāns Mortjē, Žans Degotekss), gan krāvuši uz pamatnes krāsu kilogramus (Brama Bogarta darbi, šķiet, restauratoriem var sagādāt krietnas problēmas), gan pinuši smalkus līniju mezglojumus (kā Žils Lismonds) utt. Skatītājs, kas mēģinās sev atbildēt, kāds tad īsti bija grupas CoBrA kopējais stils un vai tāds vispār ir bijis, noteikti jutīsies apmulsis. Lai arī figurālu veidolu atblāzmas šur tur pavīd, visskaidrāk jau Antuāna Mortjē 1945. gada Aktā - ar melnas, platas sarenes kontūru uztrieptā figūrā, kam līdzās biedējoši spokains, vizionārs atskats uz sirreālisma priekšteci Džeimsu Ensoru (Seržs Vanderkams. Es un maskas. Veltījums Džeimsam Ensoram, 1967), tomēr uz vienojošu ietvaru visuzskatāmāk pretendē kodolīgi izskaidrotā abstrakcijas tendence: «Es gleznoju neiespējamību uzgleznot» (Brams van Velde).
Izstāde skatāma izstāžu zālē Arsenāls līdz 21. novembrim.
*LMA Mākslas vēstures institūts