Nerimstošie protesti Turcijā un to brutāla apspiešana dienas kārtībā no jauna atgriež jautājumu par to, vai ES pūles dalībvalstu lokā uzņemt arī Erdogana vadīto valsti nav liekas. Šotrešdien Briselē pēc trīs gadu pārtraukuma bija paredzēts atvērt jaunu nodaļu Turcijas iestāšanās sarunās, taču izskatās, ka pagaidām tās tiks atceltas uz nenoteiktu laiku. Bet vai mēs vispār esam gatavi Turcijai un viņi mums?
Pirmkārt jāatzīmē, ka starp abām pusēm norit ļoti raita ekonomiskā sadarbība. Vairāk nekā puse Turcijas eksporta tiek realizēta ES valstīs, bet ES ārējās tirdzniecības bilance ar Turciju ir rakstāma ar lielu plusa zīmi, trīs ceturtdaļas ārvalstu investīciju Turcijā nāk no ES valstīm. Ekonomiskais pamatojums, tātad, noteikti būtu.
Ļoti interesanta ir arī loma, ko Turcija spēlē kā gāzes un naftas tranzītvalsts. Šīs infrastruktūras uzņemšana ES sastāvā ļautu tai ne vien palielināt savu ģeopolitisko svaru, bet dotu arī jaunu alternatīvu Eiropas enerģētikas problēmu risināšanai. No šāda aspekta Briselei tas, protams, būtu gards kumosiņš. Arī amerikāņi visai aktīvi iestājas par Turcijas pievienošanos ES, jo uzskata, ka tas rietumvalstīm kopumā varētu nest ģeopolitisku priekšrocību. «Turcijai jābūt kā tiltam starp musulmaņu un Rietumu pasauli,» tā savu vīziju 2009. gadā vizītes laikā Ankarā formulēja ASV prezidents Baraks Obama.
Ja runa ir par reliģiju vai mentalitāti, tad negribētos vis spriest tik primitīvi un teikt, ka visi turki pamatā ir musulmaņi, tāpēc mums galīgi nav ar viņiem pa ceļam, taču ir vērts pievērst uzmanību tam, kādas robežas pēc iespējamās Turcijas pievienošanās ES mēs iegūtu. Dažas no mūsu jaunajām kaimiņienēm tad būtu tādas valstis kā Irāka, Sīrija un Irāna, un diez vai ES ir tik nobriedusi, lai kaut tuvākajā desmitgadē uzņemtos šādu atbildību. Tas gan, protams, neliedz ar Turciju uzturēt draudzīgas attiecības.
Bet vai Turcija pati vispār vēlas pievienoties ES? Spriežot pēc tā, kur valsti ved premjerministrs Erdogans, jāsecina, ka apstākļi drīzāk attīstās pretējā virzienā. Turcija pēdējos desmit gadus tā paša Erdogana vadībā neatlaidīgi un ar panākumiem bija veikusi valsts modernizācijas reformas, un šķita, ka nekas nestāvēs ceļā, lai tā apjaušamā laikā pievienotos ES. Kā valsts līderis Erdogans pamazām, bet noteikti bija konsolidējis varu savās rokās, spējot pat salauzt ierasti spēcīgo Turcijas militārpersonu ietekmi. Viņa metodes no demokrātijas viedokļa reizēm bija stipri apšaubāmas, tomēr tautsaimnieciskie panākumi un valsts modernizācija kritiķus pieklusināja. Tikai aizsākoties protestiem, pamazām atklājās, uz kurieni Erdogans ir nolēmis vest savus tautiešus, un atklājās arī, ka premjerministra izvēlētajam ceļam ir pietiekami daudz pretinieku. Nav šaubu, ka Turcija, kādu to savās vīzijās redz Erdogans, ES sastāvā nav iedomājama.
Pāri nepaliek nekas daudz, tikai dažas vizionāras ES ierēdņu idejas un varbūt pārītis eiropeiski liberāli noskaņotu aktīvistu Turcijā. Ja nu vēl Erdogans nākamgad tiks ievēlēts prezidenta amatā, tad nu līdz Turcijas republikas simts gadu jubilejai 2023. gadā droši nekas nemainīsies, un varbūt, ka arī labāk tā.