Nopietnu ekspertu un arī ne visai augstu vērtējamu «pētnieku» vēlme laiku pa laikam izvērtēt Latvijā notiekošo no plašāka skatu punkta ir saprotama. Tas nepieciešams, lai gūtu apliecinājumu, ka, neraugoties uz dažādiem trūkumiem «sīkumos» (ja vien tos par tādiem var saukt), pamatvirziens ir pareizs, vai arī gluži pretēji - konstatējot katastrofālu nokļūšanu auzās, mēģinātu dot padomus situācijas izlabošanai. Saprotams (sīkumu pārpilnības dēļ), ka šādu globālu pārdomu pārņemtu ekspertu daļai laiku pa laikam ir vēlēšanās paziņot, ka Latvijas gadījumā ir runa par tā saucamo failed state, kas latviski būtu dēvējama par izgāzušos vai neizdevušos valsti. Nopietns apgalvojums, kas prasa atbilstošu argumentāciju un padziļinātu diskusiju. Pat ja ar šādu apgalvojumu klajā nācis gluži atklāts Latvijas valstiskuma noliedzējs, kura kritika galvenokārt tiek balstīta uz nepilsoņu tiesību aizstāvību. Tam pretī liekama argumentācija ar norādi uz pietiekami liberālo kārtību, kādā jebkurai personai iespējams iegūt pilsonību.
Gribam to atklāti pateikt vai ne, tagad pēc divdesmit gadiem jāatzīst, ka līdzšinējā pilsonības politika ir bijusi tālredzīga un pareiza. Ejot Latvijas valsts atjaunošanas ceļu, nebija iespējams pieņemt pilsonības nulles variantu, kas līdz šim tik uzbāzīgi pieprasīts gan Latvijā, gan arī ārpusē. Raugoties no Latvijas nākotnes, tās pamatnācijas - jeb latviešu nācijas - izdzīvošanas perspektīvas, atrašanās starpzonā starp Eiropas Savienību un Krieviju (tās būtu nulles varianta ieviešanas sekas) neko labu nevarētu dot. Kur varētu aizvest šāds ceļš ar pelēku ēnu ekonomiku un bezcerīgu sabiedrības attīstību, redzams kaut vai no Moldovas piemēra, no kura tagad šī valsts beidzot cenšas atbrīvoties. Līdzšinējās pilsonības iegūšanas kārtības kritiķiem drīzāk vajadzētu apzināties, ka patiesībā līdzšinējā lietu kārtība nākusi par labu visiem Latvijas iedzīvotājiem. Pat neraugoties uz to, ka daļa no viņiem to vienkārši neapzinās.
Taču jautājums par neizdevušos valsti nav tāds, kas šķiet aktuāls vien zināmam nepilsoņu kopumam. Vai tas neattiecas uz pašiem pilsoņiem, kas nespēj pieņemt lēmumus, izšķirošam brīdim pienākot? Šajā gadījumā tā ir eiro pieņemšana. Nav skaidrs, kas licis tik aktīvi iestāties pret eiro. Ir grūti saprast, kas liedzis saskatīt vienkāršo patiesību - vai ar eiro, vai ar krievu rubli. Tieši nespēja pieņemt kolektīvi saistošu lēmumu, kas nācijai dotu reālu labumu, ir reāla problēma.
Tomēr ir skaidrs, ka jautājumam par failed state nepiemīt tikai kolektīvs raksturs. Drīzāk tas ir no tiem jautājumiem, pret kuru ikdienā ar atbildību izturas lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Gan ceļu policists savā dežūrā, gan medmāsa slimnīcas nodaļā, gan ceļu tīrītāji, kas ik dienas dodas savu pienākumu pildīšanā. Saprotams, tik globālā un valstiskā līmenī neviens no šiem cilvēkiem nedomā, taču ar savu attieksmi pret konkrēto darbu apgāž visus apgalvojumus par neizdevušos valsti. Gluži tāpat kā mūsu hokejisti, kas tikko nodrošinājuši Latvijas klātbūtni olimpisko spēļu hokeja turnīrā.