Zobgaļiem nu radušās plašas iespējas demonstrēt savu asprātību, komentējot Iekšlietu ministrijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta izstrādātos ieteikumus iedzīvotājiem, kā rīkoties kara vai tam pielīdzināmu juku gadījumā. Tāds šādiem rakstu darbiem liktenis - tie neizbēgami (t. i., tas nav pārmetums autoriem) var likties nepilnīgi, atrauti no reālās dzīves, novecojuši vai vienkārši tajos ir kādas dīvainības. Piemēram, Ekonomikas ministrijas radītajos Noteikumos par iedzīvotāju nodrošināšanu ar pirmās nepieciešamības precēm valsts apdraudējuma gadījumā pielikumu autoriem ir kaut kāda īpaša bijība pret papīra dvieļiem, bez kuriem nu nekādi neiztikt - nepietiek ar tualetes papīru. Tomēr kopumā ķiķināšana ir lieka, un labi vien ir, ka kaut kādas rekomendācijas tiek izstrādātas. Bet...
Šī jaunrade varētu arī pagaidīt, ja, kā liekas, nav atrisināti daudz būtiskāki jautājumi. Nav glīti pārstāstīt citu cilvēku konstatēto, tādēļ tālāk plašāks citāts no bijušā aizsardzības ministra Tālava Jundža šonedēļ paustā: «Armija nevar tā uzbrukt, ja kāds arī pasaka, ka «tur ir tādi cilvēciņi zaļās formās», un policija netiek galā. Tur vajag nopietnu juridisko pamatojumu, bet tāda Satversmē nav. Latvijas Satversmē noteikts, ka armiju var iesaistīt tad, ja ienaidnieks ir pieteicis Latvijai karu, bet es nezinu, cik daudz tādu piemēru vēsturē ir. Karš visbiežāk sākas bez jebkādas pieteikšanas. Vēl viens punkts - tad, kad ienaidnieks ir pārgājis valsts robežu. Varbūt neviens tomēr nebūs pārgājis šo robežu, un viss sāksies tāpat jau iekšienē. Un tie karotāji būs iefiltrēti iekšā. Latvijas Satversme ir jāgroza, jo šobrīd ir cita situācija. Tā bija prognozējama jau 25 gadus, bet tad vēl likās, ka neviens jau neuzbruks un neko grozīt nav nepieciešams. Tāpēc tas ir arī palicis nemainīgs».
Ir pilnīgi bezjēdzīgi, kā mēdz teikt, skaldīt matus par iepriekš minēto rekomendāciju saturu, ja mums nav atrisināti tik fundamentāli jautājumi! Nevar taču paļauties uz to, ka stundā X kāds izlēmīgs virsnieks pieņems lēmumu rīkoties tagad un šeit - armija ir armija. Nebūtu arī pareizi pieņemt, ka šādā ārkārtas situācijā kāds no valsts politiskās un izpildvaras loka atmetīs ar roku - «nav īstais brīdis formalitātēm!» - un uzņemsies atbildību, turklāt neskaidra regulējuma situācijā šim «kādam» vienprātīgi pakļausies spēka struktūras. Arī tas nav pārmetums šīm struktūrām - tās ir pārāk nopietnas situācijas, lai cilvēki ar ieročiem vadītos atbilstoši sajūtai, lai cik pareiza tā būtu.
Īsi sakot: padomu sniegšana mierīgajiem iedzīvotājiem ir laba lieta, tomēr vispirms nepieciešams, ja Jundzim taisnība, sakārtot pašus pamatus.