Suns ķer pats savu asti
1. Liekot mierā suņus, nevar nepamanīt spēju kaismīgi diskutēt par notikumiem, kurus ķidāt nav jēgas. Piemēram, visās valstīs vienmēr kāds indivīds izšķiras par publisku pašnāvību. Tas ir konkrētā indivīda lēmums un viņa traģēdija. Izvērstas publiskas domu apmaiņas par to, kāpēc tā noticis, cik daudz no notikušā vajadzējis rādīt televīzijā utt., ir nevietā.
Eko esejā arī min, ka prese nereti pret aprakstāmajiem izturas kā kroga apmeklētāji, kuri uzkurina kādu vairāk iedzērušu pilsoni uz arvien lielākām muļķībām. Deputāts Parādnieks, kuru joprojām turpina bakstīt par ieroču demonstrējumu viņam piederošā bērnudārzā (nu jau līdz Drošības policijas iesaistei tikuši...), neko labāku acīmredzot nespēja izdomāt uzmanības novirzīšanai par dedzīgas cīņas pret abortiem sākšanu. Un atkal ir par ko «ņemties»... Nepietiek? Publika gaida vēl «pigorus»? Ierosinām pazemināt vecuma cenzu vēlētājiem. Jūrmalas mēra kakla siksna, atvainojiet, amata ķēde, Zatlera slimība, padomnieku rindu retināšana Rīgas pilī - ikviens savā būtībā sekundārs vai privāta rakstura jautājums tiek analizēts, veiktas ekspertu aptaujas utt.
Savukārt tāds būtisks jautājums kā referenduma (ne)rīkošana par iestāšanos eirozonā tiek reducēts līdz atsevišķu Vienotības un zaļo zemnieku politiķu vārdiskiem dueļiem.
Arī brāļi var sakašķēties
2. Pretrunīgus vērtējumus izpelnījās Lietuvas prezidentes vizīte Latvijā, jo nekļuva skaidrs, kādēļ kaimiņvalsts vadītāja mērojusi ceļu līdz Rīgai (izņemot iespēju mūsu pašu Bērziņam kārtējo reizi demonstrēt savu lādzīgumu). Proti, neizrunāti palikuši jautājumi par sašķidrinātās gāzes termināli, dzelzceļa infrastruktūru utt.
Varam, protams, piktoties par brāļu lietuviešu slieksmi uzkrītoši vilkt deķi uz savu pusi, tomēr neaizmirsīsim, ka politiķi blefo un «spēlē uz publiku» ne tikai pie mums. Piemēram, nepatīkamais stāsts par sašķidrinātās gāzes termināli, kuru Latvija cerēja redzēt kā savu projektu, kas apkalpo arī Lietuvu un Igauniju. Igauņu runas, ka viņi tomēr būvēšot savu atsevišķi, uztveramas nopietni, jo pagājušajā nedēļā atbalstu šim projektam paudusi arī Somija, taču leišu gadījumā perspektīvas ir neskaidras. Proti, Polija ir paziņojusi, ka iebilst pret Lietuvas plāniem gan savu termināli būvēt, gan lūgt Eiropai un Polijai gāzes cauruļvadu projektu attīstīt, kas saslēgtu leišus ar Polijas gāzes sistēmu. Tā teikt - vai nu, vai nu. Līdz ar to paziņojumus par leišu termināli nevajadzētu uztvert kā notikušu faktu. Mūsu kaimiņi jau krietnu laiku cenšas pārvilināt baltkrievu kravas uz Klaipēdu, turklāt labprāt izsakās tā, it kā tas būtu jau noticis. Savukārt, ja pavērtējam Lietuvas un Latvijas dzelzceļa darba rezultātus, jāsecina, ka lietuvieši vēlamo uzdod par esošo.
Tas pats, starp citu, attiecas uz Igauniju, kas labprāt sevi pozicionē kā prātīgāko saimnieku Baltijā. Un? Šomēnes Igaunijas banku sektors publicēja pētījumu, kas brīdina par gaidāmo līdzekļu trūkumu valsts pensiju sistēmā...
Iepriekšminētais nenozīmē, ka Baltijas valstīm nav jācenšas koordinēt savu rīcību, tomēr skarbā realitāte ir tāda, ka pat ar kopīgu vēsturisku likteni saistītas tautas ekonomiski ir konkurentes. Tāpat kā Skandināvija nav monolīts, iekšēji harmonisks veidojums bez iekšējām diskusijām un nacionālā savtīguma pozitīvā nozīmē - kādēļ lai Baltijas gadījumā būtu citādi?
Svētais Daniels lauvu bedrē
3. Aizvadītā nedēļa bija veiksmīga ekonomikas ministram - gan Pavļuta virzīto kandidātu Konkurences padomes vadītāja postenim pēc neilgas dīžāšanās valdība apstiprināja, gan izdevās atrast no PR viedokļa veiksmīgu kandidatūru valdes locekļa postenim Rīgas brīvostā (Ģirts Greiškalns no Ārvalstu investoru padomes). Nu Pavļutam atliek bez skandāliem un pārmetumiem par Swedbank lobēšanu novadīt līdz galam valstij piederošās Citadeles bankas jaunā valdes priekšsēdētāja meklējumus.
Pavļutam izdevies panākt savu kutelīgajā jautājumā par valsts atbalsta biodegvielas ražotājiem mazināšanu («zūd darbvietas!») - pagājušajā nedēļā nozares pārstāvju vidū parādījās šķelšanās pazīmes, dažiem piekrītot ministra piedāvātajām izmaiņām. Pat mūžam neapmierinātie pašvaldību vadītāji ministra idejas par Eiropas kohēzijas fondu pārvaldīšanu nākamajā plānošanas periodā uztver atsaucīgi. Īsi sakot, Daniels lauvu bedrē iejuties gluži labi.
Cita lieta, ka nu, kad spēles laukums attīrīts un sakārtots atbilstoši jaunā saimnieka gaumei, publika gaida, ko jaunie spēlētāji darīs. Jo no Pavļuta kā par ekonomiku un privatizāciju atbildīgā būtu interesanti saklausīt, kā valdībai veicas, piemēram, ar Lattelecom un jau pieminētās Citadeles pārdošanu, kas it kā atzīta par vēlamu un nepieciešamu. Pavļuta vadītā ministrija ir izstrādājusi skatījumu uz to, kā valstij savi aktīvi jāpārvalda kopumā, bet nu priekšā sarežģītākais - kā valstij izdevīgi (gan no finansiālo ieguvumu, gan tirgus konkurences viedokļa) nodot privāto investoru rokās valstij piederošās daļas lielajos uzņēmumos.
Šonedēļ
4. Šī nedēļa, protams, paies, gatavojoties Līgonaktij un Jāņiem. Gaidāmie svētki piešķir nedaudz traģikomisku fonu Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas apņēmībai 19. jūnija sēdi veltīt atskurbtuvju problēmai, tomēr patiesībā tā ir nopietna tēma, jo skar ne tikai pašus dzērājus, bet arī ārstniecības iestādes, kurās savus spēkus pārvērtējušie citu alternatīvu neesamības rezultātā nonāk, pamatīgi apgrūtinot mediķu un pacientu dzīvi.
Savukārt valdības sēdē tiks skatīts gana ambiciozais Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns 2012.-2024. gadam, kurā jāmeklē kompromiss starp mūžīgo budžeta līdzekļu trūkumu un apziņu, ka armija mums ir vajadzīga ne tikai 11. novembra parādēm. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija piedāvās savus priekšlikumus par presē mazāk apspriestu, bet lauksaimniekiem ļoti būtisku tēmu - kā savest kārtībā meliorācijas sistēmas, kas kopš kolhozu sabrukšanas lielā mērā atstātas pašplūsmā, pazeminot zemes un mežu resursu kvalitāti.
Taču vispār - Saeima gatavosies sūri grūti nopelnītajām vasaras brīvdienām, tā ka turpmākajās nedēļās varam sagaidīt zināmu bezvēju politiskajos ūdeņos.