Partijas kļuvušas gudrākas savos centienos apiet vēlēšanu ierobežojumus, vakar televīzijā atzina KNAB Politisko organizāciju finansēšanas kontroles nodaļas vadītāja Inga Jaunskunga. Esot kļuvušas arī godīgākas, viņa teica, taču garais fiksēto pārkāpumu saraksts par to kaut kā neliecina. Drīzāk varam runāt, ka mūslaiku politiķi ir kļuvuši par pašu sev pielemto ierobežojumu ķīlniekiem. Konkurences cīņa nosaka nepieciešamību pēc finansējuma, tā saņemšanai un lietošanai ir limiti, tad nu gudro visādus apvedceļus. Bet, kā zināms, jo vairāk šķēršļu, jo līkumotāks ceļš.
Tagad plaši tiek izmantoti trešo personu ziedojumi, no kuru pārmērības nupat visvairāk cietusi Vienotība, kaut nav arī dzirdēts, ka tās vadības pārstāvji pret šo ziedojumu sniedzējiem iepriekš būtu īpaši protestējuši. Drīzāk rīkojās pēc principa: labprāt izmantojam jebkuru iespēju, publiski gan no tām norobežojoties. Gluži kā balsu pirkšanas gadījumos, kur ģenerālprokurors saredz grūtības partijām inkriminēt ieinteresētību, kaut skaidrs, ka tās pirmās būtu aktīvi meklējušas veidus, kā no vēlākām nepatikšanām izvairīties, ja nebūtu ieinteresētas jebkādā it kā no malas sniegtā atbalstā.
Jā, var domāt, ka līdz ar ierobežojumiem naudas ietekme politikā ir mazinājusies. Jo vismaz redzamie partiju rīcībā esošie ienākumi un izdevumi, attiecinot uz vienām vēlēšanām, kļuvuši mazāki, nav vairs manāma arī atkarība tikai no dažiem lielo summu ziedotājiem. Taču tā manā skatījumā ir liekulīga tīksmināšanās par skaisti uzklātu grimu vai veiksmīgu plastisko operāciju. Ar faktisko veselības stāvokli tam nav nekāda sakara. Tāpat kā iestāžu nespēja atklāt partiju melnās kases nebūt neliecina par to neesamību.
Palieku pie pārliecības, ka visu veidu ierobežojumi, kas attiecas uz ziedojumu partijām apjomiem un avotiem, ir drīzāk kaitīgi nekā noderīgi. Tāpat kā tēriņu limiti. Jo tas patiesos finansētājus motivē slēpties aiz citiem uzvārdiem un lielu daļu izdevumu nomaksāt pa tiešo, nevis pastarpināti caur partiju. Manā skatījumā nav liela traģēdija, ja kāds sev tīkamai politiskajai organizācijai noziedo kaut pārsimt tūkstošu, taču ar nosacījumu, ka tas tiek atklāti deklarēts. Jo tas dod iespēju vēlāk sekot līdzi, cik lielā mērā attiecīgās partijas iniciatīvas un balsojumi saistās ar to atbalstošās personas interesēm. Daudz sliktāk, ja ziedotājs izmanto starpniekus, tā patiesā ietekme nevis mazinās, bet tiek paslēpta.
Un tas attiecas ne tikai uz partijām, kas tagad izpelnījušās KNAB pārmetumus, bet arī uz tām, kuru patiesie finansētāji tradicionāli tiek saistīti ar kādu konkrētu kaimiņvalsti.